29. decembris

kad jūties kā 8. mēnesī. dodies peldēt! arī es tā sajutos. tur nelīdz ne tējas, ne alus. ir vajadzīga darbība. kā akvārijā, peldi pa ūdeni.

pēc vieniem un pirms otriem. biju Ūtrehtā. aizbraucu svētdienā ar dzelteno vilcienu. turpceļā pretī sēdēja kāda sieviete ar koferi. ģērbusies melnā. viscaur. es toties ģērbies gadrīz melnā viscaur. sākumā viņa ēda cepumus. vienu, otru, trešo. pēc tam ar milzīgu vakumu (tetrapaka sarāvās ritmiski) viņa sūca ārā sulu vai enerģijas dzērienu. pat gaisā bija jūtams viņas izsalkums. lai arī nezināju, kurā pieturā man jākāpj ārā, jutos kaut kā organiskāk, nekā viņa izskatījās man. jau no paša sākuma man šķita - vāciete. un, kad viņa piezvanīja kādam, patiesi, tā bija vācu valoda. drupačas bija uz krūtīm. bet to nosedza jaka, un gan drupačas, gan krūtis palika zem tās, pēdējās arī zem džempera melna. tas nu tā, galīgi neinteresēja mani. bet tomēr. tāds kā rasisms ieskanās par to vācieti. nu nebūt. jātzīst, ka komunkiācija brīvdienu vakaros man pārsvarā ir ar vāciešiem. pārsvarā man viņi patīk, lai ko par tiem teiktu. ar holandiešiem ir grūtāk. eriks ieminējās, ka ja pazīstu divus laipnus holandiešus, tad vairāk nav ko meklēt, to vienkārši nav. kā man zināt? varbūt jātic. te ir simtiem, tūkstošiem meiteņu uz velosipēdiem, ir simtiem sarkano gaismu, kad piebrauc blakus, bet ne reizi neesmu saskāries ar to acu saskatīšanos. tā nenotiek. un ja nu notiek, tad drosvien tu esi ieskrējis vinjas velosipēdā vai arī tā ir vāciete, dāniete, austriete vai igauniete, tikai ne holandiete. un man tas nesap, tikai ta savadi liekas. lai nu kaa siltu vakaru vinjam visam vinju mazajos dzivokljos ar vienpakešu logiem un 75x75 cm dušu. tāpēc, mēs visi pārējie, kas neesam holandieši, esam visnotaļ draudzīgi. bet atgriežoties vilcienā uz Ūtrehtu. drīz bija jākāpj ārā. stacija. tik ērmoti milzīgu staciju nebiju redzējis nekad. tas ir tā kā Rīgas centrālā stacija, bet tikai tā, kad ieeja ir caur to plaza kinotetātri un pa celam vēl vissa stacija jāizstaigā, proti, stacija normāla, bet lai izietu no tās, jāiet cauri apmēram kilometrīgam iepirkumu centram. un tad pops, esi ārā uz ielas. pirmais ko atradu, ir pilsētas plāns. apjautu gabarītus un devos turp, kas mani visvairāk interesē, uz vietām, kas kartē atzīmētas ar zaļo krāsu. teju apkārt centram apgāju. un tad pie vienas baznīcas logā redzu skaistu ainu, kāda meitene ar taisnu muguru sēž pie klavierēm, tās spēlē un dzied. grimases teju kā tajā pašā sanremo festivālā. svētdienas diena tacu, bet vinjai drāma. a kam gan nav drāma. varbūt viņa nebija holandiete, bet mēs saskatījāmies, uzreiz pazuda balss, kas pirms tam kā ķirmji caur ķirbi - ātri un neizbēgami lauzās. un pilsētā ir tikai divi kanāli, bet tie ir divos līmeņos. proti, kanāla līmenī ir tādas vasaras kafejnīcas, skaistas. bet pilsēta ir augša.

drosvien atkal ignorēju mērķauditoriju

piemēram, tagad atvēru vafeles. paciņā ir 8 gab. katrs atseviški iepakots. un salikts plastmasas laadiite. nu vai nav nepareizi?

20. decembris

Svētdienas dienā, kad lielākā dienas daļa pavadīta istabā sūcot visādus relišerus stimulējošus intelektuālus kokteiļus - grāmatas, filmas, mūzika, pieraksti, ēst gatavošana. Kaut kā nonācu tādas savādas nolemtības sajūtas. Apkārt netrūkst sieviešu žurnālu, kas arī runā par jaunu rītdienu, par samierināšanos ar to. Sevis pieradināšanu. Kādas 20 minūtes blenzu žurnālā Linda apaļīgu sieviešu fotogrāfijas bikini. Uz saulrieta fona, it kā ar tādu supermodeļu estētiku, bet tai pat laikā tā tieši un atklāti pasakot, ka ar supermodelēm nav nekāda sakara. Tā savādi paliek. Kaut kā arī maz ēdu. Tāda knakstīšanās vien sanāk, salātiņi, maza omletīte, cepumiņš pie tējas, nevis visa paka. Jā, svars atkal ir normalizējies, un nekas interesants mana ķermeņa

siluetā nav rodams, nu tāds.

Bet no rīta tomēr izskrējos, un starp visiem latīniskajiem rituāliem, kurus piedzīvoju, sanāca nonākt, protams, arī lielveikalā. Vispār pirmoreiz tā nesteidzīgi ļāvos riebumam, proti, sevis saindēšanai ar visām no tā izrietošanjām sekām. Jau gandrīz biju iegrimis kārtējās apcerēs, kad 4 stāvā, pašā nopietnākajā lielveikalā, patiesībā, tas ir universālveikals (?) (department store) atradu konusveida piramīdas stendu, kurš veltīts šampanieša tematikai. Laikam svētki kādi? Par lielāku parsteigumu, starp katram īstam snobam zināmajiem šampaniešiem, atradu arī ar krāsainu samtu pārklātas pudeles. Rīgas šampanietis! Teju vai apkritu. Piegāju klāt, un aptaustīju. No vienas puses gribētos ieteikt visiem, nu, lai tā kā neizraujas. Bet.. cena 16.5 ēras par pudeli, šķiet kičīga. Jā, nu un katrai no substancēm sava krāsa - zaļa, sarkana un oranža, laikam. Tāds dizains nebija nevienam citam. Redzēs kā ies. Painteresēšos pēc jaungada, kā tad ir izgājis ar tirdzniecību, ir man kāds kontakts tai veikalā.

Nu kaut kā tā, konstruktīvi un omu kutinoši tas! Atradu bildi atbilstošu Rīgas dzirkstošā tematikai.

19. decembris

nu tad tā. laiks ritu uz priekšu. un ar prieku varu paziņot, ka aizvakar no rīta, uz mana velosipēda sēdekļa bija sniega cepure. uz darbu braucot mūziku neklausījos, jo ļoti koncentrējos uz braukšanu. ziemas riepas ta Hermanim nav! bet saule tik spilgta un skaista, ka nu pilnīgi leuk (jauki).

Pēdējās dienas ir tāds kā notikumi virpulis, kas patīkami pulsē vienšūņa dzīvi. Ceturtdien bija tādas kā mājas svinības, kurās es pabaroju 4 neprecētas sievietes. Sautēju un vārīju, grauzdēju un kausēju. Galu galā izvērtās tas viss vienā lielā papīra locīšanas rokdarbu klubiņā.

Piektdiena, kā saulē kaltēti tomāti, nokāpa no debesīm. Darbā mums tādas kā Ziemassvētku brokastis bija, kur visi cilvēki nesa to, kas vinjiem ir tāds svarīgs. Kūkas, tortes, mums bija pat kempinga stila omletes gatavosana, to veica Rūls uz prīmusiem, diviem vienlaicīgi. Šampanietis jau desmitos no rīta, vīna mērdēti bumbieri, mandeļu miltu pankūkas. Protams, es pasākuma gaitā atrāvos ar sviestu, jo Deivs vienmēr, kā izdzird, kad es lūdzu padot sviestu, nevis padod, bet cenšas man ar to iemest. Šoreiz veiksmīgi noķēru. Es toties biju sagatavojis Albertielas klasiku - Rupjmaizi, ar ķilavām (zviedrietes buča - tās bija tuvākās, ko varēja atrast) un vārītām olām. Pie tam, mazi keksa formā cepām ar Trīni pa nakti. Nu jā, izdevās atrast rupjmaizes kaut kādu maisījumu, kuru sajauc ar ūdeni, uzraudzē un cep, vispār tīri tā neko. Silikona keksa forma bija tieši laikā. Aizgāja uz urrā! Pēc tam, kad visi bija saēdušies tā, ka jakrīt gar zemi un jāvaid. Izlēmām doties pastaigā pa rajonu. Tā kā bija sniegs, protams, neizpalika pikošanās. Tas bija tik aizkustinoši jauki, kā lieli cilvēki zvēriski plosās pa sniegu, slēpjās aiz mašīnām un cīnās. Tas pats Deivs, kurš met ar sviestu, no Bo dabūja atvērtā mutē piku. Ai, kā visi smējās. Pasataigājāmies, papikojāmies, pasalām un bijām atpakaļ.

Varēja sākt nu strādāt, tad nu ar Eriku turpinājām darbu pie prototipa. Tagad tam ir durvis, bet tas nu tā. Un vakarā biju tā noguris un atdzisis, ka devos mājup sildīties, apķēris krāsni. Starpcitu to pašu, kura no rīta mani pamodināja. Proti, istabā ir samērā vēss, ja nav ieslēgta krāsns, un mana apakšveļa likās tik auksta, ieslēdzu krāsni un uzmetu apakšbikses pasildīties. Nu tā, lai vieglāka diena. Bet tā jau ir, kaut kā nepiefiksēju, ka tas tak neilons, un kā uzmetu, tā rāvu nost, bet bija jau par vēlu. Tagad tās izskatās, it kā tīģeris ar nagiem būtu tā tiekt nogrābstījies, pamatīgi caurumi, vispār smiekīgi šķita.

Tomēr piektdienas vakarām mājās nedrīkst sēdēt viens, aiz logiem tramvaji brauc un dzīve tai skaitā tur iekšā, tāpēc pēc pāris lokiem pa parku ar vācu stažieriem, aizdevāmies uz kādu klubu. Interjers tāds paniski provinciāls un jauks. Tajā vakarā spēlēja Balkan Beat, tāda kā G.Bregoviča nācijas un laikabiedru, draugu, radu tipa mūzika, ar pārspīlētiem deju basiem. Nu jā..

A sodien sestdiena, no rīta devos jau 10os uz Paradiso. Tur notika Grafiskā dizaina simpozija konference. Kaut kā dažādu notikumu sakritības rezultātā biju nonācis viesu sarakstā un jā, tā forši paskaloja smadzenes. Labas lietas uzzināju.

Nu jā, un tā tā diena arī pagāja, vēl pāris pastaigas, un vakars klāt ar tēju, veļas mazgāšanu, sagurumu un sestdienas drudža ignorēšanu, jo ir taču individuālais Godāra kino vakars pie manis. Viesos es, un eglīte.

Bučas!

15. decembris

sonakt te tiesam bija auksts. nav jau gulbene vai aluksne, bet tomer. un nakts ari savada, laicigi jau gulet neaizgaju, bet tomer. redzeju tik daudz sapnjus. mani intervet 3 dienas pec kartas ieradas, kaada latvija pazistama dzejnieka meita, bet to visu gribeja iztraucet mans klasesbiedrs Kaspars, vienkarshi jaucoties pa vidu. toties pec tam kaiminsh Kaspars braukaja ar manu masinu. Un izputejs nemaz tik caurs neizklausijas kaa man likas. Tad vel es biju baseinaa, kur gan sienam bija biblioteeka, svinejam jubileju. utt. pilns ar atminju druskam. Un darba ierados tikai ap pus11iem. Biju tikai tresais, tas nozime, ka sorit ir taads lokaali leenais riits.

Uz masinu jumtiem joprojam sarma, ari uz Hermanja pleciem. Viss choina.

un darbs seit ir tik dazads. piemeram paris dienas nodarbojos ar marokanju rakstu petniecibu un transformaciju priekshmetos. pamatiga matematika izradas.

13. decembris

Piektdienas vakars. Ir pagajushi paris meneshi, un satiekos ar diviem latviesu puisiem. Tada vietaa ko sauc par bruuveriju - proti vecas dzirnavas, kuram pirmaja stava ir izveidot baars. Priekshaa darzinsh ar galdinjiem. Tas viss pilns, pirmos divus mees arii aaraa, a ko ne? Sandijs un Zigis, abi grafiskie. Tad nu paplaapajam par to kaa buut. Vini parstav taadu jauno latviesu komunu, meedz ari satikties. Bet taa kaa es dzivoju otra pilsetas galaa..

a sestdien. Skaista, spozja saule un ir veess. To te sauc par Stokholmas laiku, jo tur taa, ka sauss, veess un saulains. dienas viduu kaut kur aizbraucu gar amstelu uz belgijas pusi ar Hermani. mazaki ciematinji, atkal taa lopu smaka, pabildeju aitas, piiiles, graavjus. runajot par gravjiem, ir taada liidziba par tiiro graavi un netiiro graavi. Kuraa bija lielaks udens liimenis?

vakara man te ballite ar vaacu (parsvaraa) studentiem. atkal otraa pilsetas galaa. bet nu Jims Morisons dziesma Caravan tachu teica - ""the west is the best"". Kas tur ko nesaprast? Pasakuma teema taada, ka iisti nav teema. Tad nu visu nedelju tam gatavojos un laavos. Tad Triine man aizlieneeja lielisku trushaadas jacinju. Kas sanaaca, redzams. Tikai iisti nevar saprast peec kaa izskatas - Sutanera vai pornoaktiera. Bet varbut Andreja Tarkovska? Visi jau man tuvi! heh

galvenais pasham pienjemt sevi, tad jau ir viegli. un ballite, protams, pacentusies bija tikai dazji. Tai skaitaa mana kolege Franci, kura pa 12 eiro bija iegadajusies kazu kleitu, mazliet parsuvusi, atkalinot rokas. Nu jaa.. taa nu tur ari dzivojamies lidz atnaca jauna diena.

te no radakcijas mazs fragments no darba materiala

9. decembris

Sodien bija tik gruuti pamosties. Araa smidzina visu laiku, briizjiem liist. Liekas ka piesucies ar mitrumu ir pat metaals. Braucot ar riteni ir sajuta, ka brauc pa gliemzeju muguraam, viss velocelinsh taads gljotaini lipiigs liekas, bet tas no slapjuma un riepam. Lai izkaptu no gultas, plkst. 8.30, jau 7.45 iesledzu silditaju, jo istaba veesa. Tad nu pec tam uz dušu jāiet sildīties. Un pamosties tāpat neizdodas. Arī pa radio skanošais tehno nespēj pamodināt ēdot rīta brie un dzerot kaut kadas vērmeļu tējas. Un darbā daži mēģina runāties, bet nesanāk, jo neko vēl nesaprotu. Migla pilnīga. Tad atnāca mana priekšniece. Tērpusies šortos. Un ko es? Kā tāds mirstīgais skatos uz kājām? Vai tiešām apģērbam vai tieši tā trūkumam ir tik liela nozīme? Jocīgi. Kopā ar spontāno domu iedzert kafiju, beidzot izdodas pamosties. No rīta miglas.

Šondēļ liela nedēļa, sāk lēnām būvēties prototips vienam manam darbam - skapim, un nevis modeļi, bet mēroga prototips. Strādāju kopā ar Ēriku. Kādreiz strādāju priekš Ērika. Bet tagad Ēriks (foto) priekš manis zāģē dēlīšus. Dzīve kaut kur virzās. Vismaz pārmaiņas!

Labrīt!

8. decembris

Mazliet video piezīmes.

6. decembris

Uz manas ielas ir taads kaa saldumu veikals. Patiesiba to ir daudz. Tad pec kartejas partikas devas iepirksanas, apzinati saldumus ipashi nepirku. Nodomaju ieeiet vienaa no tiem veikaliem. Tatad kaut kaada Stambulas saldumu bode, kur skatlogaa ir simtiem cepumu un veel pilns ar dazadam baklavam, bet tas ieksha. Panjemu pa paarim no vairakam cepumu shkirnem. Majas parnakot, pec vakarinjam grasijos to est. Un piedzivoju vilsanos, cepumi garshoja pec cigareshu duumiem. Tad es atcerjos, kaads vechuks piipeeja veikala. Un visa paartika tad nu smird. Un veel briinaas, ka par vinjiem suudzaas un nes cepumu atpakalj ar draudu vestulem, nevajag tak piipeet ediena tuvuma. Fui. Nakosho izmeginashu marokanju veikalu.

Si tad nedelja ar kaut kadu iztrukuma garshu. Pec vairaku meneshu kopastradasanas, manu biroju pamet Elka. Vinjas stazesanas beidzas. Atvadu pusdienas bija botaniskaa daarza oranzeerija. Tur ir tik skaista kafejnica. Starp palmaam.

Nu jaa. Bet ne viss ir taa. Piemeram, vakar seit svineja taadu "Sinterklaas". Taa ir taada tradicija. Naak Sv.Nikolass un apdavina visus. Diezgan lidzigi Ziemassvetkiem. Nu jaa. Apmekleju Laideni. Tur tik skaisti. Visi ainjemti ar so Sinterklass un uz ielam cilveku nav, un vakaraa tik skaistas tukshas ielas ar visam dekoracijam, loti skaisti. Un galvenais visas taas maajinjas ir kaa no graamataam.

Un atgriezoties pilseta ar kanaliem, devos ciemos uz tadu pashu Sinteklass. Kopaa ar vel taadu paraibu kompaniju ieturejam vakarinjas, dzeram viinu un spelejam loteriju. Katrs atnesa davanu - principaa, taada suudinjuloterija. Un spelejam veselu stundu vai vairak. Ar metamajiem kalinjiem, sakumaa katrs tiek pie davanas, tad ja uzmet pareizo tad var atvert un tad saakas mainishanas. Mes spelejam stundu un visi jau bija izmainjusies ar davanam vismaz 5 reizes, bet man taa arii tas nebija uzmeties tas simbols, lai vispar panjemtu davanu. Visi brinijas un teica - you must be really luck in love. you'll have a supermodel with brains.. un man tik loti patika, ka sitaa. bet tomer pec stundas es uzmetu un tiku pie davanas. jaa un galu galaa, mazliet mainoties, man tagad ir energijas dzeeriens (!!) un kaut kaads mistisks geela spilvens, kursh varot kljuut karsts, ja kaut ko izdara. hmmm..

galu galaa, bija jau paveels, kad Franci mani uz ritenja bagaaznieka aizveda liidz Amstelstation un es tiku uz savu pedejo tramvaju.

Soreiz nebiju ar riteni ieradies. Jo braucu pa taisno no Leidenes, un ja taa, tad ir nenormlas kaifs lietot sabiedrisko transportu. Ir pat izveidojusies tada kaa atkariba no parseshanas. Jo tur ir taada kaa sacensiba, cik labi to var izdarti. No tramvaja vilciena, no autobusa uz vilcienu utt.. taa taada plaanoshanas sacensiba un man taa loti patiik. Patiik paarseshnas. Tas arii paraada cik atapigs cilveks ir, tad nu ir iespeja patrenneties.

Sodien svetdiena, slinkas brokastis. Olas sviestaa. Skaloju vienu burku un kratiju vederu ritmiski ar burkaa esosha udens shatliim. Un zaaveeju velju. Tam it kaa nevajag asisteet. Bet nu.

3. decembris

nu jaa.. un celojuma pedejas dienas pavadiju jaukaa auto celojumaa Italija un Francija. Cela sakums bija viena no miklainakajam Eiropas pilsetam - Varese. Pedejaa laikaa tur pazudod daudzi latviesu izcelsmes cilveki. Nezinu gan, bet man izdevas atgriezties. Kaut veda mani miglaa, baroja ar visadam sakneem, bet laikam mans cinitaja gars (?) laava atgriezties. Vai esiet redzejushi P.Almodovara - Volver? Nu jaa.. turpat pilsetaa arii kalni, kur mans agraas jaunibas dienu elks Rainis pavadijis savu trimdu. Kaadu gan trimdu, kas taa par trimdu, ja blakus kas tik satriecoshs kaa Aspaazija. Un ezeri un kalni. Laikam atgriezties Latvija peec tam var tikai iistens socialdemokraats peec buutiibas.

Bija 28. novembris. Fiats ieripoja pilsetaa Genova. Liels parsteigums bija temperatura, kas uzgluneja principaa no visa. Butu pusaudzis, staigat teee kreklaa, taa kaa neesmu, plaanaa dzemperii. Un ielas tik sauras, arhitektura tik stabila. Uz bridi likaas, ka iemiilos tajaa. Pilsetas sajuuta. Pilseta, kuru tiesam ir veerts redzet. Pietiek ar 4 stundaam centralai daljai, drosi. Bez muzejiem, bet tas jau katra pasha briivais punkts. Kaa jau visur kapitalajaa Eiropaa, cilvekiem ir izveele. Proti, maksaat par aatrgaitas lielceljiem un parvietoties aatri vai ari nemaksaat un parvietoties leeni. pirmajaa gadijuma, skiet, minuss ir dabasskatu truukums. bet otrajaa, pluss ir tas, ka patiesam esi tuvak dziivei, pilsetai, cilvekiem, un brauc videji 2-3 reizes leenaak, kopaa ar citiem.. gribeju ko teikt, bet neteikshu. Tad nu cels no Genovas lidz Sanremo - pilns ar itaalju kuurotiem, visi kaa no kartinjas. Dailji bez gala. A Sanremo ir pilseta, kur notiek slavenais muzikas festivals. Ir ari kazino. Izdodas apmesties viesnica bez booking.com palidzibas, taa teik - uz dullo. Bet rezultats nav ilgi jaagaida, svetdiena saak liit, patiesiba liist jau visu nakti. Kas vainigs?

Tad nu naakoshaa diena driiz aizved uz Monako. Jee, kaartejais iztikas minimums. Taada maza valstinja. Karogs teju kaa Polijai. Kazino nebiju. Jahtas redzeju, ielas izbraukaju. Formulas trasi arii reddzeju un saziimeju. Tad taalaak pa kalnu celinjiem tecinjaam uz Nicu. Joprojaam liist. Peec liikumoshanas un pusdienam, miteejas. Iespeja relativi sausi aiziet liidz pludmalei. Gara un skaista kaa dusoshaa skaistule kalaneetikas nodarbibaa ar hanteleem aiz galvas. Vilni pamatigi. Peec taa visa mazliet veel pa pilsetu, sajuutu kersana. Un tad uz tuvejiem alpiem, kas saakas jau uzreiz arpus pilsetas. Kalnu paarejas vilina un taads adrenaliinu veicinoshs rallijinsh, nemaz ne tik aatri, jo no vieteejiem ar diizeli atrauties ir gruuti, bet nu tomeer. Pamatiigs kontrasts starp to juuru un kalniem. Kalnos klusums. Viss ir mitrs, migla un maakonji. Taada pamatiiga apceriiba, bet tas ir tik skaisti - kalni.

Un tad jau atpakalcels uz Itaaliju dienas novakaree un lidojums atpakalj uz maajaam, ja taa var teikt. Pilsetu ar kanaaliem. Tad nu viss. par so pietiks.

Paldies sponsoriem!

Un bilde vispār ir no Spānijas.

2. decembris

Reizem sur tur vajag aizdoties, lai paskatitos uz lietam citadak. Ari man taa vajadzeja. Tad nu devos pedejo gadu lielakaja avantura, taa man liekas. Apskatijis lielo Eiropas karti nospraudu vietnes, kur tad nu butu kads ko apciemot. Tad nu leenaam pamazam pirku visadas biljetes, kas vestu vajadzigos virzienos. Merkis bija celjot un sajust celju, nevis pec iespejas atrak nonakt galamerki.

Tad nu bija tā. viss sākās ar to, ka 20. novembrī piecēlos neparasti agri - pirms sešiem. Sakārtoju sametu kaut ko mugursomā un devos ar tramvaju uz staciju. Bija visnotalj dreegns, bet, protams, mani sildija doma, ka kaut kad vakaraa bushu siltakas zemes. Stacija nopirku biljeti uz Briseli. Pirmais tads starpvalstu vilcienbrauciens mana post-adultiskaja pieredze. Tas bija tiesi tas ko gribejas, pabraukt ilgi ar vilcienu. Var paklausities muziku, pagrauzt riekstinjus, pasuukaat ledeni un palasit kaut ko, vai vienkarshi skatities pa logu. Nu taa pirms desmitiem jau biju Brisele. Ari tur nebija nacies but. Aizchapoju kaut kaa tieshi uz katedrali. Paklausijos zvanus (bija desmit) un pazaudejos lielajos muros. Miligi. Nu taa kaa man bija paris stundas lidz nakamajam vilcienam, tad pastaigajos pa pilsetu. Negribigi izstaigaju visu turistu vecpilsetu, beigas jau pieradu. Bija silts un saulains, domas par celojumu lika liiksmot. Leenas brokastis un pavisam negribot sastapts curaajosh neegezeens (pirms tam puiseens). Tad nu ap pusdienslaiku atkal uz staciju, lai dotos uz Charleroi, kur lidosta, man vajadziga. Brauciens kaadu stundu. Iepazistos pa celjam ar Elizabeti. Ungaru sievieti, kura muuk no viira, kas vinju sit. Taads skarbs staasts, censhos nelauties ietekmeeties. Bet vinja tik loti brivi par to runaa. Loti detalizeti pastastija visu, ko vinja dara, lai tiktu valja no vira emocionalas ietekmes. Kaa kraaso matus, maina garderobi utt. Vienvardsakot, skarbi un tipiski. Mums abiem sarkanas jakas. Aicina mani ciemos, vinjai esot sendvichu baars. Heh. Tad jau labak nepreceties, ja ir sajuuta, ka sitiisi kaadu, vai dabuusi pats pa galvu. Un par naakotnes plaaniem vinja tik saka, ka tagad parcelsoties uz Ungariju, kur atvers izpletnleeksanas klubu ar braaleenu un par paardotaas maajas (kopaa ar viiru) naudu domaa iegadaties kemperi (maaja uz ritenjiem, kura pati var pabraukt). Tas bija brivdienas un vinja devas pie maates uz Ungariju, lai butu atpakalj pirmdien uz tiesu. Atvadijamies. Redz, daudz par vinju sanaaca. Nez kapec?

Paklausos lidosta Fleetwood Mac. Patiik dziesma Gypsy. Tad jau lidojums uz Zaragozu klaat. Pec kaadam stundam jau esmu uz Spanijas zemes. Taa ir neiedomaji forsha sajuuta. Es uzreiz 2reiz smaidigaks. Gaidu autobusu uz pilsetu. Ui, nemaz tik silts nav. Klausos autobusaa, kaa tie spaanji runaa. Pilniigs trakums. Tik skalji, tik daudz. Reizem liekas, ka pats esmu parak skalsh un plaapiigs, TIKAI NE SPAANIJA. Pilseta izkapju laukaa un elpoju. Man ir krietns laiks liidz vilcienam. Stundas 3, 5. Pastaigas pa pilsetu. Loti patik. Vecpilseta atrodu tik milzigu katedrali, kaa 4 doma baznicas kopaa. Apkart iet slinkums, iekshaa ieeju, tur taadas kaa mazaakas baznicas iekshaa. Velak dodos uz staciju. Stacija baaraa pasezju kamer tas valja. Alus un bagete ar kartupelju sacepumu. Ir gardi. Saakumaa veel saap mandele. Velak jautaju sai: kurs te galvenais? Sii sabiistas un pazuud. Kur? Nav ne jausmas. Pec tiem terorraktiem Madridee, tagad Spanija dzelzcelju uzmana. Ir drosibas parbaudes pirms vilciena. Somu jaalaizj caur rentgenu.

Vilciens jaunaa, milzu stacijaa pienaak pirms vienpadsmitiem vakaraa. Vilciens taads kaa viesnica. Trenhotel. Ar zobubirstem, segam, ausu aizbazniem un ko tik veel nee, ideja vienkarsa, guli vilcienaa un pa naktiim parvieto sevi. Ljoti eerti. Tad nu peec vieniem naktii esmu Logrono. Tur mani sagaida un saakas piedzivojumiem bagatas un nepraatigas dienas. Par talako tad nu velaak.

17. novembris

Tad nu neliels ieskats mana biroja deju zālē..

14. novembris

Reiz kādā pilsētā, dzīvoja kāds puisis. Pilsēta liela, ir gan jauki parki, gan daudz kanāli. Tad nu puisis apmeties tur uz dzīvi, nolīgts kādā vietējā stallī par zirgupuisi. Tā nu godprātīgi katru rītu ar vecu, zaļu divriteni viņš brauc uz staļļiem. Turpat pilsētā, nav jau tāls. No rītiem tuvojoties staļļiem var sajust zirgus. Un viņš jau zin, ka tie tur mīņājas un klepo. Kad laiks iegriezas uz ziemas pusi, bet vēl mazliet kavējās rudenī, bija kārtējā darba diena puiša dzīvē. Ienācis staļļos viņš pasveicināja visus zirgus, aprunājās ar dažiem. Tad nolika savas mantas, iemalkojis mazu malku tējas, ķērās pie darba. Kopa zirgus, ķemmēja tos, pienesa barību, veda izjādēs. Un zirgiem viņš patika. Tik viegli un veikli padevās izjādes. Tās dienas vakarā bija tā reize, kad arī zirgiem balle. Tad nu vajadzēja palīdzēt saposties. Posa, posa, pušķoja, pušķoja. Visu dienu labu zāli deva, lai elpa svaiga, kā pavasarī no pļavas. Tad nu vakarā, kad jau tumšs metās, zirgu balle sākās. Bija zirgu bārs, zirgu garderobe, zirgu un ķēvju labierīcības, zirgu bufete un pat zirgu dejuzāle ar spoguļotiem sedliem, kas pacelti pie griestiem. Un ballē ieradās ciemiņi, no citām zirgaudzētavām. Beigās to bija tik daudz, ka vairs pat pakavu skaņu tā īsti nevarēja dzirdēt. Zirgi jau laicīgi par to tika brīdināti, ka ir iespējams šāds troksnis no pakaviem un jau pie ieejas, kā sveicienu no staļļiem, katrs zirgs saņēma ausu aizbāžņus. Un tā zirgi daudzījās un dancoja ilgi, ilgi. Kad marinetā zāle, zāles kubiņi, zāle uz kociņa, zālē zālājā, zāle vītinātā, zāle vārītā bija apēsta, tie nevilšus sāka atcerēties par saviem rītdienas plāniem un tādā zirga prātā doties uz savu mājas staļļu pusi. Un arī puisis devās. Ar zaļo velosipēdu tas minās atpakāļ uz mājam, no kurām bija iznācis no rīta. Viņš bija tik saguris, ka knapi spēja mīties. Zirgi pat rāpo ātrāk, teica kāds uz ielas. Un naksnīgās ielās, pie mājām gulēja citi velosipēdi. Dažiem no tiem spīdēja pretzirgu gaismiņas. Priekšā balta, aizmugurē sarkana. Bet saimnieka klāt nav. Tad nu puisis lēnā gaitā piestāja pie katra un izslēdza, lai mēnesi nekaitina un saulei neliek smieties, kad no rīta tā celsies augšā. Apmetis vēl paris lokus, izslēdzis vēl pāris lampiņas, puisis uzkāpa savos bēniņu augstumos un iemiga.

11. novembris

Esam atpkalj. Kas tad tā ir noticies. Atskatoties hronoloģiski varam izšķirt sekojošas lietas. Brīvdienas. Parasti brīvdienas sastāv no sestdienas un svētdienas. Un tā nu šoreiz tās abas man bija visnotalj raibas un interesantas. Sestdien atkal devos uz Laideni. Lai arī lija un ik pa brīdim sajutu slapjumus visur kur, nodzīvojos pa pilsētu visnotaļ patīkami. Tā nu pa stundām 3-4ām pilsētiņu Kuldīgas vai Kuldīgas un Skrundas apvienojumu, izpētīju, izstaigāju un forshi. Interesanti, ka pilsētas centrā ir tāds kā nocietinājums pakalna galā. Kādreiz tas tiešām bija nocietinājums, un briesmu gadījumā cilvēki dzīvoja aiz mūra, kas patiesībā tāds pagalms vien ir. Bet jau ap 18.gs. sākumu pilsēta bija tā izaugusi, ka šis nocietinājums zaudēja savu nozīmi, tad nu pilsētas vadība to pārvērta par publisku parku. Šis mani pārsteidza, jo redz, tajā laikā tāda domāšana bija. Šodien tā vietā uzceltu kaut ko, bet nē, parks, redz.

Svētdiena iesākās ar pasakaini zilām debesīm un sauli. Nē, es nesteidzos ārā no mājas. Tad nu ap 11iem izbraucu ar domu aizlaist atkal uz ziemeļiem ar Hermani. Izbraucot joprojam saule. Bet, kad biju jau aaraa no pilseetas, saakaas migla. Un taa visu dienu. Kaa pa miglu. Miglaa ari laikam vieglaak nedomaat par to cik taalu brauc. Rezultaataa nobraucu kopumaa ap 56 - 59 km ar savu pilsetas riteni. Pretim braucošie, protams, visi ar šosejas ritenjiem taa viegli smaidija. A es tēloju vietejo! Redzeju loti daudz ciematinju, govju, graavju, lauku, kaku, aitu, zaales. Jaa, arpus lielas pilsetas ir loti skaisti. Daudz fermas. Lauki. Un divreiz mani apdzina omes ar kaut kaadiem hibriidritenjiem. Vinjas minaas taadaa pashaa tempaa kaa es, bet nu vinjaam iet tie ritenji, uh.. Sabildeju govis un zirgus. Arī laukus.

Sodien toties biju Hilversuma un Loosdrehta. Pedejaa ir Silvestris laivu dizaina birojs. Tad nu iepazinos ar procesiem un darbiem. Patiesi aizraujoshi, ko tik cilveks var izdarit.

Un man atkal bija kaads cieminsh, uz iisu briidi protams! Un jaa, sodien darbaa loti leeni un ruupigi izstastiju kolegei Elkai par Lacplesi. Ta ir ta pati kolege, kas man no rita saka Labrit un ir apguvisi dazus vardus. Par parsteigumu ir loti gruti atrast guglaa Lacplesa bildes. To tikpat kaa nav. Biju parsteigts. Bet nu lai vai kaa. Speeks ir ausiis!

Svetdienas izbrauciens. Skat. ari video.

Silvestris motorlaiva. Skat. silvestris.nl

6. novembris

Nesen bija jāņi. Tie svētki. Samulsu, nez kā tie jāraksta, laikam ar lielo burtu.

Pilsētā, kurā es pašlaik dzīvoju ir jau manis aprakstīti traģiski ēšanas paradumi. Tad nu jau pāris nedēļas mani moka, un manu vēderu, nenormāli lielais maizes patēriņš. Pusdienās te visi ēd sviestmaizes. Tās nemaz nesauc par pusdienām, bet par tādu sviestmaižu lenču. Un tīri loģiski, visi bloga lasītāji zin, cik bīstami ir ēst daudz maizi. Pusdienas viņi ēd sešos vakarā un tur gan ir silts ēdiens beidzot. Ak, kā pietrūkst tik ļoti pierasto dienas piedāvājumu visādos blūzos, pastniekos, sanžermēnos, kidos..

Tāpēc visādu sakarību rezultātā sekoju šīs saites vienīgajam oficiāli reģistrētajam lasītājam, proti, Ineses ierādēm senākā pagātnē (?) un ieraudzīju / uzreiz nopirku daktera stjuarta tejas. skat attelu. Man buus dizaina teju kuure. Man ir pirmaa un pedeja pacinja. Pilnas pagaidam. Bet no riita, vairs nebus, he he hee.. Vispār jau bija arī tēja, kuras nosaukumā bija kaut kas ar skinny, bet nu neļāvos pagaigām šim vilinājumam. Kaut gan, esmu smagākais birojā un man liekas, ka es augu vēl. Vismaz pagājušo nakt sapnī 3 reizes par to ļoti uztraucos.

Tad vēl, manu matraci ir nomainījis dīvāns. Un tas bija ļoti specifisks pasākums, divatā ar Trīni, manu dzīvokļa biedri, uz bēniņiem (4.stāvā) pa šaurām vītņveida trepēm holandiešu mājā, uznest dīvānu. Ui. Sekoja nopūtas un vēss un ātrs baltvīns, nosvinot jauno priekšmetu istabā. Pēc tam paspēju vēl tomēr iziet pamērcēties lietū pastaigā.

p.s. der apskatit.. tējas iepakojuma dizaina top20 - www.krftd.com/special_report/top-20-favourite-tea-packaging/

3. novembris

Klasiskas literārās anekdotes par Kristapu mana drauga Jāņa Jomas radītas:

KG ilgu laiku cieta no Iekšējām Pretrunām. Viņš vienlaikus varēja valkāt vecmodīgas kedas un glamūru rōzā naģeni, rotātu ar Svarovska kristāliem, varēja klausīties drīz Led Zeppelin, drīz Tranzītu, nemaz nerunājot par īpašajām attiecībām ar Pļavnieku reperiem, viņš vienlaikus mīlēja tumšas, smagnējas gotiskas katedrāles un smalciņas blondīnes, kuras varēja pacelt ar Vienu Roku.

Viņš savienoja sevī analogo un digitālo, kristīgo un pagānisko. Un neiedomājami cieta.

Kādu dienu, kad KG bija ieslīdzis ciešanās kā Dadans atejas bedrē, nāca glābiņš - atmiņas zudums. KG aizmirsa ne tikai Jēru klusēšanu un Balkānu klusumu, bet pat visiem zināmo Klusu nakti.

Satikts uz bijušās armijas pilsētiņas trotuāra, viņš nezināja, kā tur nokļuvis; tikai vilka nāsīs jūras gaisu un kaut ko slēpa aiz muguras.

(Avots - Speciālā literatūra)

Kā jau zināms, KG bija pretrunu pilns. Plebejiskais viņā cīnījās ar glamūro, piepaceltais ar ļengani piezemēto. Tā reiz viņš nofotogrāfēja vecu noplukušu tenisa kortu un sāka domāt fotogrāfijai nosaukumu, kas runātu pretī tajā redzamajam. Sic transit glori mundi? - nē, par maz pretrunu.

Per aspera ad astra? - nē, pretruna pārāk skaudra, iekšējais konflikts kļūst destruktīvs.

Enjoy the silence - jā, uz to pusi.

Reiz, izmazgājis grīdas, KG pavērās pa spodro logu pār Purvciema plakanajiem jumtiem un sajuta vēlēšanos šķistīties caur ciešanām. Kalendārs rādīja martu, Kristaps atrāva logu, ielaižot mitro, pelēko gaisu, ieslēdza Svešos uz pilnu klapi. Tā nekas, nodomāja Kristaps un noskuma. Viņš apģērbās un nogāja lejā. Panākiet, urlas, klusi noteica KG. Tad nodūra acis un devās uz trolejbusu.

Pa ceļam viņš speciāli paklupa un nosmērēja plaukstas un mēteļa priekšu. Tas Kristpam iepatikās, viņš atkārtoja paklupienus, nu jau arī ceļi un seja bija nomūrēti. Pārnācis mājās, Kristaps nogūlās gultā ar ledus gabaliņu kasti pie rokas. Viņš lika tos sev uz vēdera, krūtīm, kājām, pieres, vienu norija veselu. Tā neko ciešanas, nodomāja Kristaps, jāsāk vākt nost, kamēr nav pārnākuši mājinieki, un aizmiga.

Klusums.

Viss 20/08 2008

1. novembris

Sēru vēstis. Piektdien vairāku gadu vecumā nomira Trīnes kaķis. Bēres notika svētdien šaurā paziņu lokā. Laiku starp piektdienu un svētdienu Vilems (kaķa vārds) pavadīja kastītē uz balkona svecītēm degot. Kas būs nākamais? To vēl pāragri spriest.

Bet man interesanti likās daži fakti ko Trīne man pastāstija par kaķkopību šajā zemē. Kaķa tehniskā apkope pie vetārsta maksā ap 200 - 300 eiro. Vinjiem nav apdrošināšanas. Kaķa iemidzināšana gan ir lētāka - 120 eiro. Tādas nu lūk cenas, ja kādreiz gribat nodarboties ar kaķiem šajā zemē.

A citādi frontē bez pārmaiņām. Tagad līņā.

Vilems (Vilhelms)

Mūžīgā mierā.. blakus ir kanāls, ja kas.

28. oktobris

Interesantas atziņas, ko? Tā nu ir sanācis, ka cilvēkiem patīk visādi sakāmvārdi un atziņas. Ir cilvēki kas to visu apkopo, izdod grāmatās, samaksā par komunalajiem maksajumiem, bet ir kads kas to noperk un ieraksta kada kartinja, vai aizgrabtu sirdi uzdavina. Jus jautasies, par ko tas viss? Nu ne par ko.

Dazi nieki. Jau izsenis pašam man ir zinama sava vājība uz piena produktiem, īpaši sviestu. Cik tad nu ilgi to noslēpsi no citiem? Arī darbā, daži mani jau sauc par butter man. Pusdienas mēs ēdam kopā, tad nu labākajās holandiešu tradīcijās tās ir sviestmaizes ar sieru, šķiņķi, cepeti, zālēm, sēklām, augļiem, bet tas viss ir par to, ka tas viss (jau otro reizi) ir jāuzliek uz maizes. Tā ir fantastiska atšķirība. Es tagad saprotu, kapēc pārdod sieru sķēlītēs, vai šķiņķi. Līdz šim es to nelietoju, jo tās šķēles bija pārāk plānas un manas garšas uztveres iekārtas nespēja to visu uztvert, labāk nogriežu pats no lielā gabala. Bet ne te. Cilvēki liekas mēģina apēst pēc iespējas vairāk maizes. Viss, kas tiek likts uz maizes ir tik maz, ka es vispar nesajutu ko eedu. Tapec, tieši tāpēc, es lietoju vairāk sviestu par citiem, lai būtu garša. Un ja kāds tagad teiks, ka tā ir izšķērdība. Nu nē, tad man jāatbild: Kur biji Tu, kad mēs cēlāmies un noturējām Rīgu 1990. gadā! Kur Jūs esiet!?? Bet atgriežoties pie temata, jāatzīst, ka liels sviesta patēriņš ir labs nodrošinājums siltai ziemai. Kolēģis Deivs stāsta, ka Holandē ir liela sviesta pārprodukcija, bet tā cenas tiek mākslīgi turētas. Cilvēki ēd visādus niekus, margarīnu, visādus draņķus ar uzrakstiem Light.. un nenovērtē īstu mantu. Un es negribu atkārtoties par 1990. gadu! Nu jā, Deivs kopā ar Rulu izteica varbūtību, ka iespējams, no pārprodukcijas tiek veidots sviesta kalns. Tad tā nu būtu tāda kā svētvieta priekš manis.

Turpinot sarunas pie galda, šodien tika iztirzāta tēma, cik tad kurš sver.. Jā, šajā liberālajā zemē arī sievietes par to runā pie galda un diezgan ērti. Bet tā nu katra paša lieta. Tad nu tika apjautāti vīrieši par to svaru. Un neticami, bet es ar saviem 84 kg. uzvarēju. Nekad neesmu bijis smagākais, bet nu re, man tas gods. Tiesa, neesmu arī garākais pirmoreiz, jo tāds ir kāds cits. Jocīgi.

Sodien no rīta braucot uz darbu ar Hermani, pēdējam kaut kas sametās bremzējot. Pēdējos pārsimts metrus nācās mīties tā kā pret kalnu. Bremzes priekšā tā kā sabloķējušās. Tad nu ņemot vērā šo Hermaņa vājumu, pēc uzlociju piedurknes un pievilku visas skrūves, noregulēju gaismas, nu tā radoši. Kā garāžā.

Kādu bildi jāliek.

Kliņģeris kā ērķšķu kronis.

27. oktobris

Sodien pēc pāris nedēļu klusēšanas ir iznākusi jauna filma. Atbrīvojiet savu pēcpusdienu, varbūt vairāk.

20. oktobris

Sezju gulta un vakarinju piepildito vederu censos vel mazliet piebazt ar kaut kadam zelejkonfektem. Tadam, ka iisti nevar uzminet kaada garsa buus. Tads kaa paarsteigums. Bet nu labi.

Sovakar atgriezos no Eindhovenas. Un man tagad butu jasaka, ka ari es beidzot to esmu redzejis - Dutch Design Week. Pasi holandiesi loti labi saprot, ka lielaka dalja pasaules so pasakumu ir ieklavusi pasu nozimigako dizaina pasakumu galvgali. Un tas patiesi tur ari ir. Pasi holandiesi gan uz to skatas taa rezervetak. Kliist baumas, ka pat filmas Legends of the Fall zvaigzne Breds Pits mēdzot tur iepirkt "stafu". So dienu galvenais pasakums ir Dizaina akademijas diplomandu izstade, kas laika gaitaa apaugusi ar dazdiem sateliitpasakumiem. Tad nu tur ir vajdzigas paaris diena, lai visu apskatitu. So to pabildeju. Ja. Pabildeju. Un ne jau eksponatus. Bet kaut kas cits iekrita aciis no pastaigam pa vidu, un tas ir labi, jo saak atgriezties velme fotografet. Tad jau redzes.

Brivdienas bija divas daljas. Pirms 5dienas vakara un pec 5dienas vakara. Pirma dalja izvertas ljoti interesanta un dramatiska es pat nezinu kas. Blakus Holandei ir tada pati maza valstinja Belgija. Vinjiem padodas visadi alinji. Nu ir tur visadi ar vinjiem patiesiba. Sestdiena bija tada interesanta. Bet apskadribas meklejumos devos uz kadu baznicu pilseta Laidene, kadas 45 vilcienminutes no manas pilsetas. Un ziniet, taa ir pirmaa pilseeta, kas man sai valstii skiet skaista! Taada kaa Sigulda, ok, tas nav korekts piemeers, Kuldiga, teiksim taa ari varetu buut. Tatad labakais, kas bija tur, bija taa holandiskaa sajuta, tiira, neatjaukta ar tuuristiem, paaraak laikmetigam bleenjam utt. Kaa gramatas, skaistiem namiem. Man pat likas, ka cilveki tur ir skaistaki. Uz atgriesanos! Un rodas ticiba, ka sai valsti ir vel citas skaistas pilsetas! Nu taa, liidz galam skaistas!

Un galu galaa, par ko sudzeties, man tak bija pirmais cieminsh, tiesa uz ljoti iisu, neticami iisu briidi, bet bija. Gods un slava!

p.s. un mani dargie 3 aptaujas dalibnieki, apkopojot rezultatus, loti skaidri nolasu tris Jums tuvas teemas: joki, vardarbiba un pikantums. Tad nu es meginasu kaut kaa to visu ieterpt, kaadaa sulaa meercet un tad jau redzes kas sanaaks!

16. oktobris - Express

Speciālreportāža, uzmanības centrā gaisma virtuves logā. +12

16. oktobris

Kāds laiciņš pagājis. Šī nedēļa man aizrit tādā kā citādas pieredzes zīmē. Ierastais ritms tika lauzts, gluži tāpat kā mani pienākumi darbavietā. Sākās viss ar pirmdienu, kad pavadīju dienu kopā ar Bartu (Bart Guldemond). Viņš ir lielāku un mazāku formu arhitekts. Viņam ļoti tīk Lego un balss mazliet atgādina kādu multfilmu varoni. Tad nu rotācijas kārtībā es nonācu viņa rokās un devos neielā izbraucienā uz Ūtrehtu, kur mēs vairākas stundas jaucām nost izstādi. Tāds fizisks darbs, bet apbrīnojama bija Barta pieeja lietām, viņš nepārtraukti runāja un mācīja, kā labāk pacelt to, kā turēt, lai patērētu mazāk spēka utt. Tā jau forši, bet runāšana arī prasa spēku. Tā nu mēs pusdienu nostrādajām un braucām uz biroju atpakaļ. Tā bija mana pirmā reize ārpus pilsētas ar kanāliem.

Otrdien un trešdien rotācijas kārtībā es nonācu Deiva (www.davekeune.com) rokas. Vins ir viens no Dutch Design week izstādes organizatoriem, kuratoriem un realizētājiem. Otrdienu pavadīju visu dienu špaktelējot, slīpējot, krāsojot. Un beigās sanāca šis te:

Taa ir podesterija izstades prieksmetiem. Lielaka problema shaja visa ir pilnigs darba apgerba trukums svesuma. Neesmu neko paspejis vel nonesat, lai varetu to jau saukt par darba apgerbu. Galu gala esmu visnotalj rupigs un tas atmaksajas! :) Tresdien ar milzigu businju, kuram aizmugure uzmontets milziigs kubs, kopumaa izskatas, kaa bulku vaagis kvadrataa, mes to visu vedam uz Eindhovenu. Pilsetu, kuru principa dibinaja Phillips un DAF, un kuras lielaka vertiba ir Dizaina akademija. Lielaka dalja manu kolegu nak no turienes. Taa nu mes kramejam ieksha un araa sho visu. Un taa pagaja diena visu uzstadot, gala rezultatu iespejams bus redzet jau no sestdienas, kad sakas Dutch Design week Eindhovenaa. Protams, ka transportesana siem objektiem rada skrambas, tad nu es tas veikli pieslipeju, piekrasoju utt. Redzeju ari dazus dizainerus, kuri piedalas saja izstade, izskatas labi. Taa nu diena pagaja ar sviestmaizem un burgeriem atpakaljcelja. Majas biju krietni pec deviņiem un miegs nāca labi.

11. oktobris

Līdz ar putniem, kas dodas uz siltajām zemēm, notiek arī citas pārmaiņas. Kādam izkrīt zobs, kādam sāk patikt Kanāda, bet kāds trešais iestājas par akcīzes nodokļa atcelšanu beztauku cepumiem. Lai nu kā, bet man ir kur dzīvot. Man ir sava istaba, savs stāvs (jo neviens cits tajā nedzīvo). Viss ir pavisam vienkārši, ja nevari tikt pie savas istabas meklējot to visādos īres portālos utt. tad atliek vien to uzbūvēt. Un tā nu arī darīju. Ir Trine, kurai ir jumta istabinja, kura lidz sim bija noliktava, ari ziemassvetku eglitei un Trine loti velejas so istabu saremontetet un padarit par tadu jauku dzivojamo istabinju. Es toties kalpoju kaa domas pastiprinatjas, pozitivas komunikacijas rezultata istabinja tika izremonteta, apmebeleta, un nu man ir pasam sava vieta pilseta ar kanaliem. Vieta vispar ideala, tuvu centram ar riteni, tuvu darbam. Un prieks sis pilsetas standartiem, iegut sadu istabu ir tapat kaa laimet loterijaa 4300 Ls, parak biezi negadas, bet nav jau ar miljons! :) Esmu loti priecigs par so te, jo ari tagad est varu majas un gatavot ar. Taa kaa pilnigi noteikti saksies atskirga dzive tagad un skatijums.

8. oktobris

Isais Rigas izraviens nu jau ietiet gaisa faaze un Kristaps nu ir atkal lidomasina, lai dotos uz pilsetu ar kanaliem. Mana vieta ir 10F. Turpceljaa taa bija ideala vieta, manam Keitas kaajaam. Tagad ar 10F. Vispar ja taa piesaujas, tad var atrast iegut labako ari lidmasinas. Tas jauki.

Mani kolegi pilseta ar kanaliem novelja man divas dienas party party Riga. Bet ne gluzi taa tas izvertas. Sis 39 stundas ko pavadiju, bija parpilditas ar darbiem un rosisanos, jo kaa jau busiet ieverojusi, iepriekseja ieraksta ir atrodams ielugums. BB suveniru linijas atklasana Arsenala. Dazi no so ierakstu lasitajiem ari bija ieradusies, paldies! Tad nu jaatziist, ka pasakums bija izdevies un patiesi aizkustinoss. Paldies ar kompanjonam Brigitai par so visu. Un jaa, pirmoreiz dziive, satikos ar Andeju Volmaru. Loti kolorits virietis, kurs prasa specifisku attieksmi.

Vel interesanta bija mana vakardienas nakts vizite pie arsta. Taa kaa par holandiesu veselibas sistemu neko nezinu, un ari ipasi negribu zinat. Tagad pilns koferis ar visvisadiem preperatiem, ziedeem, puusamiem airosoliem, pilniem utt. un tas viss nepratigam un bezrupigam man, kurs principa aizmirst par sallem citadam siltumu veicinosam lietam vejaina laika. Bet galu gala vizite bija interesanta un sirsniga.

Un te paris bildes no pasakuma!

A cik tad maksā?

Glāze plus kaste

Mana skolotāja Zane

Burziņš

Mums bija arī bārmeņu šovs

Sandra stāsta par kokteiļiem, mēs ar Brigitu klausamies. Stends redzams!

Mūsu rektors!!!

Mēs ar Laimu Slavu!

FOTO: Tētis

7. oktobris

5.oktobris

Šīs brīvdienas pagāja visnotaļ raibi. Jāsāk ar to, ka piektdien biju atkal hosteli Stayokay. Istaba bija 4 aziatu zeeni, kuriem visiem bija gramatas, kuras vinji klusi lasija naktslampinjas gaisma. Gramatu vaaki bija noseti maziem heroglifiem, bet pa vidu liels uzraksts Europe. Ieradusies apskatit kas un kaa te notiekot. Bet naktii nelaagi viens no siem puisiem kraaca pamatiigi, ka rezultata man bija jaalieto ausu aizbaazni. Kas izraisija veelu pamosanos. Lai nu kaa, brokastis paspeju dabut.

Pa diena pagaja darba daros personigos darbinjus un izradas taa dara gandriz visi. Vakarpuse es dodos pie Henrietes, pie vinjas es palikshu 3 naktis, kur vinja man laipni atveleja savu jumta staava istabinju. Pa logu redz daudz skaistu skurstenju un sauli, vismaz tagad. Kad ierados, Henriete man piedavaja Pigeon soup, es acumirkli nevareju atminet, ko sis vards nozime. Galu galaa, Jus ziniet un zinu ari es. Ar pipariem nebija ne vainas, tam protams, ir dzilaka nozime nekaa vienkarshi zupa. Bet taa tas ir. Maja atrodas Concertgebauw rajona un parsvara te dzivo advokati un kirurgi. Pasa vakara saakaas nelaaga veetra, un es tomer izlemu doties pie Maras uz pasakumu. Un bija taa veerts, jo turpceljaa jau lietus nelija. Tur sastapos ar paris interesantiem cilvekiem, piemeram viens no vinjiem ir kolekcionee un kompilee indiesu t.sk. Bolivudas filmu muzikas kompilacijas plates un cd, un pardod pa visu pasauli. Protams, vakaraa ari tas visu laiku skaneja. Valodu vins nav apguvis, bet muzika vinjam loti tiik un kas vinjam ir plasu! Mii un zee. Loti koloriiti.

Atpakaljceljaa notikaas tas, ko laikam sauc par veetru. Jaabrauc bija kaadas 15 minutes. Bet veejs bija tik pamatiigs, ka raustija mani ar visu riteni pa labi un pa kreisi, un lija, un gaaza, galu galaa, taa izmircis es nebiju paaris gadus. Labi, ka bija auksta istaba, bet toties ar siltu biezu segu. Miers.

Svetdiena starp visam aktivitatem kadas 2,5 stundas ar Henrieti runajam par Indoneziju. Un galu galaa biju ari aizdevies apskatities tirdzinu Westelparkaa. Tas tads neatkarigais rajons, sakopts un radoss. Un tur nu bija vairaki simti pardeveji, kas visi kaut ko pardot, rokdarbus parsvara, un visu ko, spilvenus, kuukas, zimejumus, rotallietas, rotas utt. Es domaju, ar ko gan tas atskiras, no tradicionalajiem tirdziniem LV. Un sapratu, LV tie tirdzini ir vairak kaa taada tradicijas apjusmosana un maskaraade, kur var nopirkt visu to pasu, ko vienmer, bet "pa tieso", bet seit Ams katrs censas radit kaut ko loti indivudualu, tada kaa dizaina amatnieciba, lai cik loti neietu kopa sie vaardi. Un ir ok. Vakarinjas atkal ir sarunas ar balozu galjas piedalisanos.

Galu galaa filma ar paris pilsetas vides pasivam videoreportazam tiesi Jums. Var buut gari, un ne parak interesanti! Filma bus mazliet velak negaiditu iemeslu delj!