Reiz kādā pilsētā, dzīvoja kāds puisis. Pilsēta liela, ir gan jauki parki, gan daudz kanāli. Tad nu puisis apmeties tur uz dzīvi, nolīgts kādā vietējā stallī par zirgupuisi. Tā nu godprātīgi katru rītu ar vecu, zaļu divriteni viņš brauc uz staļļiem. Turpat pilsētā, nav jau tāls. No rītiem tuvojoties staļļiem var sajust zirgus. Un viņš jau zin, ka tie tur mīņājas un klepo. Kad laiks iegriezas uz ziemas pusi, bet vēl mazliet kavējās rudenī, bija kārtējā darba diena puiša dzīvē. Ienācis staļļos viņš pasveicināja visus zirgus, aprunājās ar dažiem. Tad nolika savas mantas, iemalkojis mazu malku tējas, ķērās pie darba. Kopa zirgus, ķemmēja tos, pienesa barību, veda izjādēs. Un zirgiem viņš patika. Tik viegli un veikli padevās izjādes. Tās dienas vakarā bija tā reize, kad arī zirgiem balle. Tad nu vajadzēja palīdzēt saposties. Posa, posa, pušķoja, pušķoja. Visu dienu labu zāli deva, lai elpa svaiga, kā pavasarī no pļavas. Tad nu vakarā, kad jau tumšs metās, zirgu balle sākās. Bija zirgu bārs, zirgu garderobe, zirgu un ķēvju labierīcības, zirgu bufete un pat zirgu dejuzāle ar spoguļotiem sedliem, kas pacelti pie griestiem. Un ballē ieradās ciemiņi, no citām zirgaudzētavām. Beigās to bija tik daudz, ka vairs pat pakavu skaņu tā īsti nevarēja dzirdēt. Zirgi jau laicīgi par to tika brīdināti, ka ir iespējams šāds troksnis no pakaviem un jau pie ieejas, kā sveicienu no staļļiem, katrs zirgs saņēma ausu aizbāžņus. Un tā zirgi daudzījās un dancoja ilgi, ilgi. Kad marinetā zāle, zāles kubiņi, zāle uz kociņa, zālē zālājā, zāle vītinātā, zāle vārītā bija apēsta, tie nevilšus sāka atcerēties par saviem rītdienas plāniem un tādā zirga prātā doties uz savu mājas staļļu pusi. Un arī puisis devās. Ar zaļo velosipēdu tas minās atpakāļ uz mājam, no kurām bija iznācis no rīta. Viņš bija tik saguris, ka knapi spēja mīties. Zirgi pat rāpo ātrāk, teica kāds uz ielas. Un naksnīgās ielās, pie mājām gulēja citi velosipēdi. Dažiem no tiem spīdēja pretzirgu gaismiņas. Priekšā balta, aizmugurē sarkana. Bet saimnieka klāt nav. Tad nu puisis lēnā gaitā piestāja pie katra un izslēdza, lai mēnesi nekaitina un saulei neliek smieties, kad no rīta tā celsies augšā. Apmetis vēl paris lokus, izslēdzis vēl pāris lampiņas, puisis uzkāpa savos bēniņu augstumos un iemiga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru