6. novembris

Nesen bija jāņi. Tie svētki. Samulsu, nez kā tie jāraksta, laikam ar lielo burtu.

Pilsētā, kurā es pašlaik dzīvoju ir jau manis aprakstīti traģiski ēšanas paradumi. Tad nu jau pāris nedēļas mani moka, un manu vēderu, nenormāli lielais maizes patēriņš. Pusdienās te visi ēd sviestmaizes. Tās nemaz nesauc par pusdienām, bet par tādu sviestmaižu lenču. Un tīri loģiski, visi bloga lasītāji zin, cik bīstami ir ēst daudz maizi. Pusdienas viņi ēd sešos vakarā un tur gan ir silts ēdiens beidzot. Ak, kā pietrūkst tik ļoti pierasto dienas piedāvājumu visādos blūzos, pastniekos, sanžermēnos, kidos..

Tāpēc visādu sakarību rezultātā sekoju šīs saites vienīgajam oficiāli reģistrētajam lasītājam, proti, Ineses ierādēm senākā pagātnē (?) un ieraudzīju / uzreiz nopirku daktera stjuarta tejas. skat attelu. Man buus dizaina teju kuure. Man ir pirmaa un pedeja pacinja. Pilnas pagaidam. Bet no riita, vairs nebus, he he hee.. Vispār jau bija arī tēja, kuras nosaukumā bija kaut kas ar skinny, bet nu neļāvos pagaigām šim vilinājumam. Kaut gan, esmu smagākais birojā un man liekas, ka es augu vēl. Vismaz pagājušo nakt sapnī 3 reizes par to ļoti uztraucos.

Tad vēl, manu matraci ir nomainījis dīvāns. Un tas bija ļoti specifisks pasākums, divatā ar Trīni, manu dzīvokļa biedri, uz bēniņiem (4.stāvā) pa šaurām vītņveida trepēm holandiešu mājā, uznest dīvānu. Ui. Sekoja nopūtas un vēss un ātrs baltvīns, nosvinot jauno priekšmetu istabā. Pēc tam paspēju vēl tomēr iziet pamērcēties lietū pastaigā.

p.s. der apskatit.. tējas iepakojuma dizaina top20 - www.krftd.com/special_report/top-20-favourite-tea-packaging/