31. janvāris

Rakstu šo pēdējā janvāra dienā. Visas brīvdienas bez interneta un labi, ka tā. Pēdējā nedēļa bijusi tāda pamatīgi raiba un saspringta. Brīžiem jutos, kā tāda švammes galva, no kuras vēl vajadzētu kaut ko izspiest, bet nu tā tas vienkārši ir. Tiek pabeigti skapji - slīpēti, beicēti un līmēti. Pabeigti mājaslapu dizaini. Arhivēti materiāli, viss sastrādātais. Aprakstīti smalki un rūpīgi, pat lietošanas instrukcijas tiem, kas aiz manis, lai zin ko darīt.

Un piektdien tāda kā improvzēta lielā biroja ballīte, kurā tiek atzīmēta mana aizdošanās un vēl kāda kolēģa rotācija no Rula studijas uz manu studiju, tatad tiesi mana vieta. Musu bosi bija parupejusies un uz galda neka netruka, gan turku ediens, kad mana torte, gan pilns ledusskapis ar veesiem un priecinosiem dzerieniem. Taada gara pecpusdiena, ar vieglam sarunam un mirdzumu acis. Kaa ari lieliska drausmiga astonjdesmito gadu muzika, par kuru kolegis Deivs izteicas, ka vinsh nekad nebutu domajis, ka caur vinja lielajam tumbam skanees Belinda... Tas, protams, smiekligi.

Kad pabeidzam tur, devamies talak, pie manis meklet apskaidribu. To neatradushi - tomer uz veikalu. Piesala, kljuva slidens. Ir jaamaak krist no ritenja saglabajot visu, beeda vien taa, ka tajaa vietaa nokrita veel 3 cilveki pusminutes laika, laikam sliideja ljoti. Turpmakais drosbas pec ar kajam, un taa gar kanalmalu pusaudzju labakajas tradicijas malkojot aaraa, ziemaa ne visai sildosus dzerienus. Tad jau pec kada brizja klaat klubs. Pa kapnem uz leju. Speleja klasiskus rokmuzikas hitus taadaa kaa popa meerce, gruti izstastit, bet tam sevi pieteica ljoti agresiivie dj homework, ar vaajpraatiigiem biitiem. Un tad dejas, dejas, pastaavesanas un paskatisanas uz cilvekiem, kadi tie ir. Un tad mazliet vel, un jadodas majas, lai pamostos no riita..

lielas aizdomas par dienas pazaudesanu izdevas kaut kaa atvairit, viss labi un disciplinas nolukos gajiens pa parkiem teju caur puspilsetu, taa uz stundam 3. Pa nakti ir uzsnidzis un gaiss parkaa ir tik svaigs, taa smarza kaut ko staasta, protams. un naak jau atkal vakars,neglaabajmi, un celjs jau ved taalaak, arpus manas pilsetas, gluzji vai uz salaspili, ja pienjem, ka taa riigai piebuve. un sastapsanas ar viduveju maajas paartiju, kaut gan ari to jau laikam vajag. un tad zigls braucien pirmoreiz ar specialo nakts autobusu stundas garuma, jaa, tas bija taalu. atpakalj, sviestmaize populaaraa eestuvee nakts vidu un pedejo posmu lidz majam ir speeks nosoljot. un riits atkal ir pienacis ar baznicu zvaniem. vispar esmu labaa formaa, Trine to noraksta uz gadiem. Kad smaididams piedavaju uztaisit brokastis. Jaa, brokastis kaa ierasts ir veelu. Radas pat doma, ja eestu brokasti ap vieniem, tad varetu ietaupit naudu uz ediena rekina katru dienu, tas taa studentiski butu varbut. sestdien, kad taisiju Trinei olu kulteni, dariju to pa savam, labi, ka vinja latviski nesaprot, heh. ar daudz sviestu, saldo krejumu un sieru, tas taa kamer vinja lasija aviizi, es priekshaa pannai. un protams, ka vinjai garshoja, bet labaak nezinaat, manas papildu piedevas.

un dzive jau nav ballite..

nu jaa, taa nu jauna nedelja klaat. darbi, tiksanas un kaut kas no majam pie manis te sajas majas tuvojas (vai brauc). un tad taa ap nedeljas vidu buus jaamero celsh majup. kas bijis pirms tam, kas noticis, veel pasam jasagromo, laiks ir pagajis un priekshaa jauns nezinam celiens ar paris akademiskam aprisem.

Paldies par kopa pavadito laiku! Sis ir pedejais ieraksts un vairak sajaa saite nebus, bet gan jau bus citadak un savadak, mazliet no abiem. Tad jau redzees.

Cau, un paldies par publiskajiem un ne tik publiskajiem komentariem, paldies par pieredzi rakstit blogu. Bus gana!

viss.

25. janvāris

Tad no sonedelj shaadi:

Epizodes par atslegam..

A) Svetdienas vakaraa skatoties filmu Un Tavu maati arii.. kljuvu tik iedvesmots, ka izmetos araa no istabas bez atslegam un aicirtu durvis.. Par laimi bija tehniska iespeja uzzmodinaat Triini un dabut citas atslegas..

B) No riita pirms darba, eju lejaa, lai sleegtu riteni, un nolauzu atslegu, taa nu taa palika mehnisma. Un Hermanis tagad ir kaa mezaa uz nomirsanu atstaats pie koka piesiets suns.

C) Ejot paar tiltu izlemu parraut saites ar pagatni. Un izmetu savas Rigaas dzivoklja atsleegas, kas joprojam bija man liidzi. Iekrita uudeni un nogrima dzelmee, kur gulj sazin kas.

Epizode ar džinsiem..

D) Kaa jau pienakas, esmu noverojis, ka bikshu skaits garderobee ir konstants lielums un taa palielinasana prasa ipasu virtuozitati, kuras man nav. Tas ir, ja piemeram, divas bikses iegaadaa, tad no divaam jaatvadas, tur nu neko. Pirmaas tatad jaungada naktii man izdevaas piebeigt. Otraa brivdienas kaapojt uz augstas apmales. Atkal klasiski .. ar plēsošu simfoninu kājstarpē. Pēc tam vējš varēja izskrieties un es sajusties kā kārtējais Braina Ādamsa fans.. Nu kaaaaapeec???

Epizode ar kādu citu kāpās..

E) Sestdien kopa ar koleegi Franzi aizdevamies lidz okeanam. Izkapam pieturu ieprieksh un ar kaajinjaam pa smiltinjaam merojam kaadus 7-8 kilometrus. Protams, diviem pargudriem cilvekiem nav nekadu problemu izdomaat, ka vajadzetu iet pa to taku un tad pa to taku, tur pagriezties utt. kaa rezultaataa attpties kaut kur bez takas un nojausmas par debespusem. Kaa nekaa apmaakusies diena. Driz ari saaka liinjaat. Un izradas, ka bijaam gajusi ar krietnu liikumu ap vienu priedi. Nu nekas, labi izbridaamies, vel joprojam zabakus zaaveeju. Toties pie juuras silts kakao. Tad gan izradijas, ka Franzi savaa zinjaa ir nenormalaka un vinja izstukoja, ka vajadzetu atvesinaat kaajas, jo vinjai esot kaut kadi noberzumi no jauniem apaviem, tapec vajagot pabradaat ar basam kaajam. Domats dariits. Vareju tik asistet un nobrinities. Heh.

Epizode ar traumām..

F) Tā nu gadījās, ka piektdienas naktī atkal kļuvu tāds kā iedvesmots. Ap diviem nolēmu veikt kādu senu istabas kārtošanas rituālu un strauji mainīt savu stāvvietu. Kā rezultātā, trāpīju ar pieri tieši uz logu izbūves stūra, tagad neviens man vairs acīs neskātās pirmājā brīdī.. bet kā nekā, īstu vīru veido rētas.

Kopumā jātzīst, ka klājas pieklājīgi un īpaši nav par ko sūdzēties. Pašsajūta normas robežās.

18. janvāris

Matematika vienmer strada, jo taa ir tik logiska. Tapec ari es turpinu to un piedavaju sava blogaa, kursh starpcitu, saak ost peec peleejuma vai ari jau saredz kaut kaadu finisha apjomu (apjomu???), piedavaju sesas, tadas kaa pieaugsa cilveka piezimes. Kapec pieaugusha? Nu vienkarshi tapec, ka nedrikst to ignoret, proti, to ka taa pieaugshana naak. Saksim ar so..

1. Un, kad kadu vakaru atnacu pavelak majas. Pie Trines bija boifrends, kaa rezultata, vinsh izradijas ljoti jauks un dziedaja lidzi romantiskaam dziesmam. Starpcitu, Miks Haknels sonedelj bija pilseta uz kadu mazu koncertu, doh... Un sie bija pagatavojusi kišu ar senem un briseles kapostiem, nu tiem meitenigajiem kapostiem. Man, kas bija taa visnotalj izmircis pec lietus, tas gaaja visai labi pie sirds.

2. Cilvēkiem parasti ir kaut kādi sporta apģērbi. Skolā vienmēr ir bijuši vajadzīgi treniņtērpi, bērnudārzā visiem bija melnas biksītes un balti krekliņi, cik jauki. Man tā īsti tāda treniņtērpa, nu tāda īsta ar biksēm, kas pieskaņotas jakai, nekad nav bijis. Nav bijusi īsti vajadzība, varbūt ir, bet man tādas lietas, nekad nav bijušas pirkšanas prioritātes. Bet tagad, kad man ir 26 gadi, un es pardzīvoju savu 40gadnieka krīzi kādas pilsētas ar kanāliem bēniņos, es tiku pie sava treniņtērpa. Un jā, diezvai es ar to kādreiz skriešu, soļošu vai lēkšu. Tas ir savādāk, tātad atkal īsti nav. Bet tomēr, tur ir kaut kas skaists, tas ir kā tērps, kuru uzvelkot pašapziņa aiziet tādās dimensijās, kuras sapratīs tie, kas zin.. kas ir Christopher Moltisanti vai Paulie Gualtieri un citi romantiķi. Velūrs un zelts..

3. Lasu grāmatu, jau mēnesi. Nē, tā nav garlaicīga, gluži otrādi, tik ļoti negribas, ka pienāk tai gals. Un es lasu lēni, pārdomāju, pierakstu, jā.. pilnigi noteikti zinu, ka tuvāko mēnešu laikā īsti nesanāks nekas no daiļliteratūras, daudz jau nevajag. Vajag tikai tā nedaudz un pa īstam. Un izskatās, ka vēl nedēļai darbs sanāks.

4. Emocijām manī ir liela loma, tas ir kā ar automašīnām, ieskrieties līdz simtam, kurš ātrāk. Šonedēļ es pāris reizes sev un citiem pierādīju, ka varu to izdarīt tā krietni zem desmit sekundēm (analoģijā ar auto - ir vismaz jēga braukt). Pāris reizes turprpināju šo emocionālo akselerāciju līdz pilnīgam nonsensam, citeiz spēju sabremzēties. Un kā jau relatīvam cilvēkam pienākās - ir divas emocijas - dusmas vai emocionāls aizkustinājums par maņu tvertajiem signāliem.

5. Aizdevos uz Haagu, tur, kur tribunaals. Devos, jo pec filmas Virietis un sieviete noskatisanas mani paarnjeema izmisiga veelesanaas tikt pie juuras, pareizaak sakot pludmales nesezona. Dabuju to ko gribeju pec pamatigas pastaigas cauri visai pilsetai un 3 dazados veidos pagatavotiem miklas un siera veidojumiem. Pie juuras daudz kaiju, traktori stumdija smiltis un tuvejais modes veikalinsh MH Moda pardeva apsaubamas kvalitates apgerbus izlktus uz pakaramajiem turpat promenade. Un Haagaa ir daudz villas, pareizak sakot, taa nav tik vaajpraataa liberaala un demokratiska kaa galvaspilseta, bet toties tur ir villas, paris jaguari, skaistas ielejas un krievijas vestnieka rezidence. Demokratija, it ipashi unifikacija iedzis mus kapaa.

6. Šo svētdienu, visu dienu izjutu milzīgas ilgas pēc braukšanas ar auto. Protams, arī velosipēdi ir kaut kas un nav jau slikti, bet mašīna. Es ilgojos pēc tās. Kaut zinu, ka tā tagad stāv krusttēva dārzā, apsnigusi, izsalusi, pamirusi, bez tehniskās apskates, ar tukšu bāku, vasaras riepām, salauztu izpūtēju un vēl un vēl un vēl. Ir tādas kā sajūtas pret bleķiem un apņemšanās to visu vērst par labu. Man šeit ir Hermanis, bet tur dārzā Estere. Mēs tiksimies un savedīsim Tevi kārtībā! Taaaa gribās braukt ar mašīnu!

10. janvāris

Svetdienas vakars ir atnacis ar sajutu, ka esmu gatavs jaunai nedelai. Ko ta nu staastis? Jaatziist, ka ir iestajies skiet pedejais menesis. Un gribas dzivot, ne rakstit. Un kaa tad var dzivot? Par ko gan tagad stastit? Tapec piedavaju 10 mazas epizodes.

Epizode 1:

K sajut veelmu peec uudens un dodas uz baseinu. Ir plkst. 20.00. Baseins ir parpildits. Peldoties tik biezi naakas saskarties ar citu peldetaju kermenja daljam, nekaa taada tur nav. Paris reizes meginot atskatities, kam tad ir trapits, vai kas man ir trapijis, aizrijos ar uudeni. Tik nejauki ir klepot baseinaa. Bet kopumaa, tik briivi, kaa ..... veedera.

Epizode 2:

Tiesam meginu sanjemties nopirkt kadas nebus jaunas dreebites, bet taa negribas, negribas. Liekas, ka taas ir liekas. (?) Nu labi, staigajam, meklejam. Un atrodam. Piemeklejam pareizo izmeru, lieliski, vel XXL man nevajag. Ejam pie kases, vilksim araa maku. A maka ta nav, tas cita zakete palicis. Tad nu atliku ar noradi - Kristaps. Nopirku nakamaja diena.

Epizode 3:

Tomer man ir atkariba no sevis parvietosanas, ir. Braucu ar vilcienu sad un tad. A te sniegs, te sniegs. Vilcieni kavejas, un kad kavejas teju un kafiju pakalj mete stacijas, njem un dzer. A diena auksta. Brauciena biedri pierunaa, lai ar tak panjemu teeju, ok, panjemu. Kamer vinji kruzites dzesee un dzer. Es uzlieku vacinju, dzert man baigi negribas, bet ar vacinju ilgak siltum turas. Sildu rokas, man ir silditajs.

Epizode 4:

Niderlandes valdibai ir izbeidzies esot saals! Apsveicu! Vareja jau izbeigties atrak, pirms apavus sabojaja!

Epizode 5:

Hermanis lielaa aukstumaa paliek vaajsh. Laikam jasmere ar ronju taukiem. Tagad izdomajis, ka nebrauks. Man pazudusi visi atrumi. Ripo vai staavi - minies un gaardzi. Meistars jaasauc!

Epizode 6:

Dejas. Kartejais vakars, kad gribas dejot. Izlemts tiek iekarot Sugar Factory. Bumsii Bumsii Bumsii Bumsii.... speelee dj Shit Robot (parstav Vaciju), nee, nu kaa var taadu vardu izdomaat? Nekas, izkratu miesu kaa naakas!

Epizode 7:

Citaa diena biju klubaa Jaunaa Anita. Klubs kaa milziigs dzivoklis ar 3 baariem un diviem limenjiem. Cilveku divreiz vairak, kaa plaanots. Bet kaut kaa nesanaca kaa gribeets. Visnotalj atri devos pastaigaties parkaa.

Epizode 8:

Ar prieksnieci aizdevamies uz Roterdamu. Tiksanas ar 3 dizainerem, es vienigais maskulis. Heh. Aizvedu konfektes Vaveriite, visam garsoja. Squirrel! To ko mes tur runajam un spriedam, tam vajadzetu but turpinajumam! Nakama tada veida tiksanas 2. februari pilsetaa ar kanaliem. Un jaa, Roterdamaa ari esot bijusi kanaali un majinjas kaa galvaspilseta, bet tak atkal karaa nopostija visu pilsetu. Vai praats? Un jaa, vinjiem ir Vanshu tilts kaa mums.

Epizode 9:

Reizem manaa istaba ir tik auksts no riitiem, ka redzu savu elpu. Es nebaidos, esmu droshsirdigs. Nav jau pirmaa reize! Kaut ko lidzigu esmu redzejis ari tvaika lokomotivem. Laikam tas ir normali.

Epizode 10:

Biblioteka, kur svetdienas eju lasit gramatas, es taa padomaju, ka bibliotekas tachu rada cilvekus vientuljus. Atnak gimene, bet tad katrs saak lasit gramatas un vairs nerunjas. Bibliotekas ari nav veelams runat, jo var iztraucet citu vientulibas procesus. Tatad secinajusm viens - zinasanas dara vientulju. Lai vai kaa, lasu savu gramatu, un ar pildspalvu rakstu piezimes, dazji blakussedosie mazliet satraucas, laikam domaa, ka gramata no biblenes. He, a kas ta man, 2 stundas palasu, pec tam 15 minutes iemiegu ar skatu uz pilsetu un lasu talak.

Epizode 11:

Biju pasa vecakaja pilsetas kinoteatri, kur publika visi kaa Alvis Hermanis, tikai dazjiem saartas luupas un dazaadas maskas. Skatijos seansu par iespaidigakajam youtube filmam Top 39. Nu tagad zinu daudz ko vairak par to stelliti.

tas ari viss. re, kur skats no loga:

1. janvāris

Labrīt. Ir tik šarmanta balss šorīt. Un saule spīd, debesis zilas. Vakar biju uz kādu JG ballīti, kurā pulcejas cilveki, kam nepatik sagaidit JG. Sakam jau 8os ar siltiem edieniem, pasniegta tika vegetaara lazanja. Taa ka visu dienu nebiju edis ipashi daudz, tad panjemu notiesaju divus gabalus, tos sajutu visu vakaru. Cilveki taa ap 30-40 un ari Rula suns. Nabags bija taa nobijies no tiem plaukskiem. Jaa, vispar si pilseta mani atkal parsteidza, ar to spridiznasanu. Visu dienu, es jau gada pedejas dienas rita pamodos ar sajutu, ka esmu nonacis karaa. Un pec tam mafijas filmam, kuras es tik biezji redzu, pat nebiju parsteigts. Bet, kad vakaraa devos uz balli, bija visnotalj neomuligi, jo sauj visi. Brauksana caur centru ir tada kaa brauksana caur uguns liniju. Zolitude, Plavnieki vai Grobiņa ir nieks salidzinajuma ar to. Te ir veel bezjedzigaka sausana. Un atgriezoties balle. Tad nu paedam, parunajam par gudram lietam. Izvacam galdus no kulturas nema zales. Nu gluzji kulturas nams tas nebija, bet dzivklju nama, kas izveidots bijusas slimnicas eekaa, kuram pa vidu ir lielisks daarzs. Nu ja, un tur dzivo man prieksniece un vel vinjas dazi draugi, kuri so visu tad nu riiko. Un uz visu eeku ir tads kaa dzivoklis, kulturas nams, kur majas iemitnieki var rikot balles, nodarboties ar jogu, vai veidot kolektivos kinovakarus (ir pat popkorna automaats kaa Rigas Cirkaa). Un jaa, tad saakaas dejas. Tad ar prieksnieci iedzeram par Rigas, Liepajas un Gaizinja JG. Nu jaa.. tad bij tas. Un tad visi devamies uz majas jumtu, maaja lidziga kaa akademija Riga, kur notika taa saudisanas. Un sauj teju visi. Tadu oficialo salutu neredzeju, bet tie individualie. Ak vai, kaadas 30 minutes nav miera nevienam. Pec tam, kad paliek garlaicigi, cilveki saak temet pa taksometriem, kas brauc pa ielu, tada kaa speele. Pec tam dejas, dejas, sampanietis, jocigas sarunas. Lidz viena bridi man likas, ka ballitei ir kadas svingerisma iezimes. Proti, visi flirtejas sava starpaa, nevis runaja, bet flirteja, nav nozimes, viriesi, sievietes, jaunietes, jaunieshi, pensionaari, visi, visvisadas kombinacijas. Taa interesanti likaas, varbut man tikai radijas, jo nu jaa.. naaca jau riits. Un protams, mana dejosana un kustibas ir tik bistamas, ka cieta manas bikses.. nu nevajag meginat visadus spagatas paveidus, nevajag. Tagad caurums pieminjai, vienigi var apsaldeties. Heh. Pirmie lielie zaudejumi jau. Nu nekas, minoties atpakalj riita pusee, ak vai, taa pilseta bija piedrazota lidz nepazisanai.. ielas pilnas ar to salutu atliekaam.. parsteidzosi, bet laikam nespeju par to pardzivot, un labi vien ir.

Saule spid, un jaaiet pastaigaa uz parku.

Funk!

Sii bija musu pusnakts piikja dziesma!

29. decembris

kad jūties kā 8. mēnesī. dodies peldēt! arī es tā sajutos. tur nelīdz ne tējas, ne alus. ir vajadzīga darbība. kā akvārijā, peldi pa ūdeni.

pēc vieniem un pirms otriem. biju Ūtrehtā. aizbraucu svētdienā ar dzelteno vilcienu. turpceļā pretī sēdēja kāda sieviete ar koferi. ģērbusies melnā. viscaur. es toties ģērbies gadrīz melnā viscaur. sākumā viņa ēda cepumus. vienu, otru, trešo. pēc tam ar milzīgu vakumu (tetrapaka sarāvās ritmiski) viņa sūca ārā sulu vai enerģijas dzērienu. pat gaisā bija jūtams viņas izsalkums. lai arī nezināju, kurā pieturā man jākāpj ārā, jutos kaut kā organiskāk, nekā viņa izskatījās man. jau no paša sākuma man šķita - vāciete. un, kad viņa piezvanīja kādam, patiesi, tā bija vācu valoda. drupačas bija uz krūtīm. bet to nosedza jaka, un gan drupačas, gan krūtis palika zem tās, pēdējās arī zem džempera melna. tas nu tā, galīgi neinteresēja mani. bet tomēr. tāds kā rasisms ieskanās par to vācieti. nu nebūt. jātzīst, ka komunkiācija brīvdienu vakaros man pārsvarā ir ar vāciešiem. pārsvarā man viņi patīk, lai ko par tiem teiktu. ar holandiešiem ir grūtāk. eriks ieminējās, ka ja pazīstu divus laipnus holandiešus, tad vairāk nav ko meklēt, to vienkārši nav. kā man zināt? varbūt jātic. te ir simtiem, tūkstošiem meiteņu uz velosipēdiem, ir simtiem sarkano gaismu, kad piebrauc blakus, bet ne reizi neesmu saskāries ar to acu saskatīšanos. tā nenotiek. un ja nu notiek, tad drosvien tu esi ieskrējis vinjas velosipēdā vai arī tā ir vāciete, dāniete, austriete vai igauniete, tikai ne holandiete. un man tas nesap, tikai ta savadi liekas. lai nu kaa siltu vakaru vinjam visam vinju mazajos dzivokljos ar vienpakešu logiem un 75x75 cm dušu. tāpēc, mēs visi pārējie, kas neesam holandieši, esam visnotaļ draudzīgi. bet atgriežoties vilcienā uz Ūtrehtu. drīz bija jākāpj ārā. stacija. tik ērmoti milzīgu staciju nebiju redzējis nekad. tas ir tā kā Rīgas centrālā stacija, bet tikai tā, kad ieeja ir caur to plaza kinotetātri un pa celam vēl vissa stacija jāizstaigā, proti, stacija normāla, bet lai izietu no tās, jāiet cauri apmēram kilometrīgam iepirkumu centram. un tad pops, esi ārā uz ielas. pirmais ko atradu, ir pilsētas plāns. apjautu gabarītus un devos turp, kas mani visvairāk interesē, uz vietām, kas kartē atzīmētas ar zaļo krāsu. teju apkārt centram apgāju. un tad pie vienas baznīcas logā redzu skaistu ainu, kāda meitene ar taisnu muguru sēž pie klavierēm, tās spēlē un dzied. grimases teju kā tajā pašā sanremo festivālā. svētdienas diena tacu, bet vinjai drāma. a kam gan nav drāma. varbūt viņa nebija holandiete, bet mēs saskatījāmies, uzreiz pazuda balss, kas pirms tam kā ķirmji caur ķirbi - ātri un neizbēgami lauzās. un pilsētā ir tikai divi kanāli, bet tie ir divos līmeņos. proti, kanāla līmenī ir tādas vasaras kafejnīcas, skaistas. bet pilsēta ir augša.

drosvien atkal ignorēju mērķauditoriju

piemēram, tagad atvēru vafeles. paciņā ir 8 gab. katrs atseviški iepakots. un salikts plastmasas laadiite. nu vai nav nepareizi?

20. decembris

Svētdienas dienā, kad lielākā dienas daļa pavadīta istabā sūcot visādus relišerus stimulējošus intelektuālus kokteiļus - grāmatas, filmas, mūzika, pieraksti, ēst gatavošana. Kaut kā nonācu tādas savādas nolemtības sajūtas. Apkārt netrūkst sieviešu žurnālu, kas arī runā par jaunu rītdienu, par samierināšanos ar to. Sevis pieradināšanu. Kādas 20 minūtes blenzu žurnālā Linda apaļīgu sieviešu fotogrāfijas bikini. Uz saulrieta fona, it kā ar tādu supermodeļu estētiku, bet tai pat laikā tā tieši un atklāti pasakot, ka ar supermodelēm nav nekāda sakara. Tā savādi paliek. Kaut kā arī maz ēdu. Tāda knakstīšanās vien sanāk, salātiņi, maza omletīte, cepumiņš pie tējas, nevis visa paka. Jā, svars atkal ir normalizējies, un nekas interesants mana ķermeņa

siluetā nav rodams, nu tāds.

Bet no rīta tomēr izskrējos, un starp visiem latīniskajiem rituāliem, kurus piedzīvoju, sanāca nonākt, protams, arī lielveikalā. Vispār pirmoreiz tā nesteidzīgi ļāvos riebumam, proti, sevis saindēšanai ar visām no tā izrietošanjām sekām. Jau gandrīz biju iegrimis kārtējās apcerēs, kad 4 stāvā, pašā nopietnākajā lielveikalā, patiesībā, tas ir universālveikals (?) (department store) atradu konusveida piramīdas stendu, kurš veltīts šampanieša tematikai. Laikam svētki kādi? Par lielāku parsteigumu, starp katram īstam snobam zināmajiem šampaniešiem, atradu arī ar krāsainu samtu pārklātas pudeles. Rīgas šampanietis! Teju vai apkritu. Piegāju klāt, un aptaustīju. No vienas puses gribētos ieteikt visiem, nu, lai tā kā neizraujas. Bet.. cena 16.5 ēras par pudeli, šķiet kičīga. Jā, nu un katrai no substancēm sava krāsa - zaļa, sarkana un oranža, laikam. Tāds dizains nebija nevienam citam. Redzēs kā ies. Painteresēšos pēc jaungada, kā tad ir izgājis ar tirdzniecību, ir man kāds kontakts tai veikalā.

Nu kaut kā tā, konstruktīvi un omu kutinoši tas! Atradu bildi atbilstošu Rīgas dzirkstošā tematikai.

19. decembris

nu tad tā. laiks ritu uz priekšu. un ar prieku varu paziņot, ka aizvakar no rīta, uz mana velosipēda sēdekļa bija sniega cepure. uz darbu braucot mūziku neklausījos, jo ļoti koncentrējos uz braukšanu. ziemas riepas ta Hermanim nav! bet saule tik spilgta un skaista, ka nu pilnīgi leuk (jauki).

Pēdējās dienas ir tāds kā notikumi virpulis, kas patīkami pulsē vienšūņa dzīvi. Ceturtdien bija tādas kā mājas svinības, kurās es pabaroju 4 neprecētas sievietes. Sautēju un vārīju, grauzdēju un kausēju. Galu galā izvērtās tas viss vienā lielā papīra locīšanas rokdarbu klubiņā.

Piektdiena, kā saulē kaltēti tomāti, nokāpa no debesīm. Darbā mums tādas kā Ziemassvētku brokastis bija, kur visi cilvēki nesa to, kas vinjiem ir tāds svarīgs. Kūkas, tortes, mums bija pat kempinga stila omletes gatavosana, to veica Rūls uz prīmusiem, diviem vienlaicīgi. Šampanietis jau desmitos no rīta, vīna mērdēti bumbieri, mandeļu miltu pankūkas. Protams, es pasākuma gaitā atrāvos ar sviestu, jo Deivs vienmēr, kā izdzird, kad es lūdzu padot sviestu, nevis padod, bet cenšas man ar to iemest. Šoreiz veiksmīgi noķēru. Es toties biju sagatavojis Albertielas klasiku - Rupjmaizi, ar ķilavām (zviedrietes buča - tās bija tuvākās, ko varēja atrast) un vārītām olām. Pie tam, mazi keksa formā cepām ar Trīni pa nakti. Nu jā, izdevās atrast rupjmaizes kaut kādu maisījumu, kuru sajauc ar ūdeni, uzraudzē un cep, vispār tīri tā neko. Silikona keksa forma bija tieši laikā. Aizgāja uz urrā! Pēc tam, kad visi bija saēdušies tā, ka jakrīt gar zemi un jāvaid. Izlēmām doties pastaigā pa rajonu. Tā kā bija sniegs, protams, neizpalika pikošanās. Tas bija tik aizkustinoši jauki, kā lieli cilvēki zvēriski plosās pa sniegu, slēpjās aiz mašīnām un cīnās. Tas pats Deivs, kurš met ar sviestu, no Bo dabūja atvērtā mutē piku. Ai, kā visi smējās. Pasataigājāmies, papikojāmies, pasalām un bijām atpakaļ.

Varēja sākt nu strādāt, tad nu ar Eriku turpinājām darbu pie prototipa. Tagad tam ir durvis, bet tas nu tā. Un vakarā biju tā noguris un atdzisis, ka devos mājup sildīties, apķēris krāsni. Starpcitu to pašu, kura no rīta mani pamodināja. Proti, istabā ir samērā vēss, ja nav ieslēgta krāsns, un mana apakšveļa likās tik auksta, ieslēdzu krāsni un uzmetu apakšbikses pasildīties. Nu tā, lai vieglāka diena. Bet tā jau ir, kaut kā nepiefiksēju, ka tas tak neilons, un kā uzmetu, tā rāvu nost, bet bija jau par vēlu. Tagad tās izskatās, it kā tīģeris ar nagiem būtu tā tiekt nogrābstījies, pamatīgi caurumi, vispār smiekīgi šķita.

Tomēr piektdienas vakarām mājās nedrīkst sēdēt viens, aiz logiem tramvaji brauc un dzīve tai skaitā tur iekšā, tāpēc pēc pāris lokiem pa parku ar vācu stažieriem, aizdevāmies uz kādu klubu. Interjers tāds paniski provinciāls un jauks. Tajā vakarā spēlēja Balkan Beat, tāda kā G.Bregoviča nācijas un laikabiedru, draugu, radu tipa mūzika, ar pārspīlētiem deju basiem. Nu jā..

A sodien sestdiena, no rīta devos jau 10os uz Paradiso. Tur notika Grafiskā dizaina simpozija konference. Kaut kā dažādu notikumu sakritības rezultātā biju nonācis viesu sarakstā un jā, tā forši paskaloja smadzenes. Labas lietas uzzināju.

Nu jā, un tā tā diena arī pagāja, vēl pāris pastaigas, un vakars klāt ar tēju, veļas mazgāšanu, sagurumu un sestdienas drudža ignorēšanu, jo ir taču individuālais Godāra kino vakars pie manis. Viesos es, un eglīte.

Bučas!