19. decembris

nu tad tā. laiks ritu uz priekšu. un ar prieku varu paziņot, ka aizvakar no rīta, uz mana velosipēda sēdekļa bija sniega cepure. uz darbu braucot mūziku neklausījos, jo ļoti koncentrējos uz braukšanu. ziemas riepas ta Hermanim nav! bet saule tik spilgta un skaista, ka nu pilnīgi leuk (jauki).

Pēdējās dienas ir tāds kā notikumi virpulis, kas patīkami pulsē vienšūņa dzīvi. Ceturtdien bija tādas kā mājas svinības, kurās es pabaroju 4 neprecētas sievietes. Sautēju un vārīju, grauzdēju un kausēju. Galu galā izvērtās tas viss vienā lielā papīra locīšanas rokdarbu klubiņā.

Piektdiena, kā saulē kaltēti tomāti, nokāpa no debesīm. Darbā mums tādas kā Ziemassvētku brokastis bija, kur visi cilvēki nesa to, kas vinjiem ir tāds svarīgs. Kūkas, tortes, mums bija pat kempinga stila omletes gatavosana, to veica Rūls uz prīmusiem, diviem vienlaicīgi. Šampanietis jau desmitos no rīta, vīna mērdēti bumbieri, mandeļu miltu pankūkas. Protams, es pasākuma gaitā atrāvos ar sviestu, jo Deivs vienmēr, kā izdzird, kad es lūdzu padot sviestu, nevis padod, bet cenšas man ar to iemest. Šoreiz veiksmīgi noķēru. Es toties biju sagatavojis Albertielas klasiku - Rupjmaizi, ar ķilavām (zviedrietes buča - tās bija tuvākās, ko varēja atrast) un vārītām olām. Pie tam, mazi keksa formā cepām ar Trīni pa nakti. Nu jā, izdevās atrast rupjmaizes kaut kādu maisījumu, kuru sajauc ar ūdeni, uzraudzē un cep, vispār tīri tā neko. Silikona keksa forma bija tieši laikā. Aizgāja uz urrā! Pēc tam, kad visi bija saēdušies tā, ka jakrīt gar zemi un jāvaid. Izlēmām doties pastaigā pa rajonu. Tā kā bija sniegs, protams, neizpalika pikošanās. Tas bija tik aizkustinoši jauki, kā lieli cilvēki zvēriski plosās pa sniegu, slēpjās aiz mašīnām un cīnās. Tas pats Deivs, kurš met ar sviestu, no Bo dabūja atvērtā mutē piku. Ai, kā visi smējās. Pasataigājāmies, papikojāmies, pasalām un bijām atpakaļ.

Varēja sākt nu strādāt, tad nu ar Eriku turpinājām darbu pie prototipa. Tagad tam ir durvis, bet tas nu tā. Un vakarā biju tā noguris un atdzisis, ka devos mājup sildīties, apķēris krāsni. Starpcitu to pašu, kura no rīta mani pamodināja. Proti, istabā ir samērā vēss, ja nav ieslēgta krāsns, un mana apakšveļa likās tik auksta, ieslēdzu krāsni un uzmetu apakšbikses pasildīties. Nu tā, lai vieglāka diena. Bet tā jau ir, kaut kā nepiefiksēju, ka tas tak neilons, un kā uzmetu, tā rāvu nost, bet bija jau par vēlu. Tagad tās izskatās, it kā tīģeris ar nagiem būtu tā tiekt nogrābstījies, pamatīgi caurumi, vispār smiekīgi šķita.

Tomēr piektdienas vakarām mājās nedrīkst sēdēt viens, aiz logiem tramvaji brauc un dzīve tai skaitā tur iekšā, tāpēc pēc pāris lokiem pa parku ar vācu stažieriem, aizdevāmies uz kādu klubu. Interjers tāds paniski provinciāls un jauks. Tajā vakarā spēlēja Balkan Beat, tāda kā G.Bregoviča nācijas un laikabiedru, draugu, radu tipa mūzika, ar pārspīlētiem deju basiem. Nu jā..

A sodien sestdiena, no rīta devos jau 10os uz Paradiso. Tur notika Grafiskā dizaina simpozija konference. Kaut kā dažādu notikumu sakritības rezultātā biju nonācis viesu sarakstā un jā, tā forši paskaloja smadzenes. Labas lietas uzzināju.

Nu jā, un tā tā diena arī pagāja, vēl pāris pastaigas, un vakars klāt ar tēju, veļas mazgāšanu, sagurumu un sestdienas drudža ignorēšanu, jo ir taču individuālais Godāra kino vakars pie manis. Viesos es, un eglīte.

Bučas!