17. novembris

Tad nu neliels ieskats mana biroja deju zālē..

14. novembris

Reiz kādā pilsētā, dzīvoja kāds puisis. Pilsēta liela, ir gan jauki parki, gan daudz kanāli. Tad nu puisis apmeties tur uz dzīvi, nolīgts kādā vietējā stallī par zirgupuisi. Tā nu godprātīgi katru rītu ar vecu, zaļu divriteni viņš brauc uz staļļiem. Turpat pilsētā, nav jau tāls. No rītiem tuvojoties staļļiem var sajust zirgus. Un viņš jau zin, ka tie tur mīņājas un klepo. Kad laiks iegriezas uz ziemas pusi, bet vēl mazliet kavējās rudenī, bija kārtējā darba diena puiša dzīvē. Ienācis staļļos viņš pasveicināja visus zirgus, aprunājās ar dažiem. Tad nolika savas mantas, iemalkojis mazu malku tējas, ķērās pie darba. Kopa zirgus, ķemmēja tos, pienesa barību, veda izjādēs. Un zirgiem viņš patika. Tik viegli un veikli padevās izjādes. Tās dienas vakarā bija tā reize, kad arī zirgiem balle. Tad nu vajadzēja palīdzēt saposties. Posa, posa, pušķoja, pušķoja. Visu dienu labu zāli deva, lai elpa svaiga, kā pavasarī no pļavas. Tad nu vakarā, kad jau tumšs metās, zirgu balle sākās. Bija zirgu bārs, zirgu garderobe, zirgu un ķēvju labierīcības, zirgu bufete un pat zirgu dejuzāle ar spoguļotiem sedliem, kas pacelti pie griestiem. Un ballē ieradās ciemiņi, no citām zirgaudzētavām. Beigās to bija tik daudz, ka vairs pat pakavu skaņu tā īsti nevarēja dzirdēt. Zirgi jau laicīgi par to tika brīdināti, ka ir iespējams šāds troksnis no pakaviem un jau pie ieejas, kā sveicienu no staļļiem, katrs zirgs saņēma ausu aizbāžņus. Un tā zirgi daudzījās un dancoja ilgi, ilgi. Kad marinetā zāle, zāles kubiņi, zāle uz kociņa, zālē zālājā, zāle vītinātā, zāle vārītā bija apēsta, tie nevilšus sāka atcerēties par saviem rītdienas plāniem un tādā zirga prātā doties uz savu mājas staļļu pusi. Un arī puisis devās. Ar zaļo velosipēdu tas minās atpakāļ uz mājam, no kurām bija iznācis no rīta. Viņš bija tik saguris, ka knapi spēja mīties. Zirgi pat rāpo ātrāk, teica kāds uz ielas. Un naksnīgās ielās, pie mājām gulēja citi velosipēdi. Dažiem no tiem spīdēja pretzirgu gaismiņas. Priekšā balta, aizmugurē sarkana. Bet saimnieka klāt nav. Tad nu puisis lēnā gaitā piestāja pie katra un izslēdza, lai mēnesi nekaitina un saulei neliek smieties, kad no rīta tā celsies augšā. Apmetis vēl paris lokus, izslēdzis vēl pāris lampiņas, puisis uzkāpa savos bēniņu augstumos un iemiga.

11. novembris

Esam atpkalj. Kas tad tā ir noticies. Atskatoties hronoloģiski varam izšķirt sekojošas lietas. Brīvdienas. Parasti brīvdienas sastāv no sestdienas un svētdienas. Un tā nu šoreiz tās abas man bija visnotalj raibas un interesantas. Sestdien atkal devos uz Laideni. Lai arī lija un ik pa brīdim sajutu slapjumus visur kur, nodzīvojos pa pilsētu visnotaļ patīkami. Tā nu pa stundām 3-4ām pilsētiņu Kuldīgas vai Kuldīgas un Skrundas apvienojumu, izpētīju, izstaigāju un forshi. Interesanti, ka pilsētas centrā ir tāds kā nocietinājums pakalna galā. Kādreiz tas tiešām bija nocietinājums, un briesmu gadījumā cilvēki dzīvoja aiz mūra, kas patiesībā tāds pagalms vien ir. Bet jau ap 18.gs. sākumu pilsēta bija tā izaugusi, ka šis nocietinājums zaudēja savu nozīmi, tad nu pilsētas vadība to pārvērta par publisku parku. Šis mani pārsteidza, jo redz, tajā laikā tāda domāšana bija. Šodien tā vietā uzceltu kaut ko, bet nē, parks, redz.

Svētdiena iesākās ar pasakaini zilām debesīm un sauli. Nē, es nesteidzos ārā no mājas. Tad nu ap 11iem izbraucu ar domu aizlaist atkal uz ziemeļiem ar Hermani. Izbraucot joprojam saule. Bet, kad biju jau aaraa no pilseetas, saakaas migla. Un taa visu dienu. Kaa pa miglu. Miglaa ari laikam vieglaak nedomaat par to cik taalu brauc. Rezultaataa nobraucu kopumaa ap 56 - 59 km ar savu pilsetas riteni. Pretim braucošie, protams, visi ar šosejas ritenjiem taa viegli smaidija. A es tēloju vietejo! Redzeju loti daudz ciematinju, govju, graavju, lauku, kaku, aitu, zaales. Jaa, arpus lielas pilsetas ir loti skaisti. Daudz fermas. Lauki. Un divreiz mani apdzina omes ar kaut kaadiem hibriidritenjiem. Vinjas minaas taadaa pashaa tempaa kaa es, bet nu vinjaam iet tie ritenji, uh.. Sabildeju govis un zirgus. Arī laukus.

Sodien toties biju Hilversuma un Loosdrehta. Pedejaa ir Silvestris laivu dizaina birojs. Tad nu iepazinos ar procesiem un darbiem. Patiesi aizraujoshi, ko tik cilveks var izdarit.

Un man atkal bija kaads cieminsh, uz iisu briidi protams! Un jaa, sodien darbaa loti leeni un ruupigi izstastiju kolegei Elkai par Lacplesi. Ta ir ta pati kolege, kas man no rita saka Labrit un ir apguvisi dazus vardus. Par parsteigumu ir loti gruti atrast guglaa Lacplesa bildes. To tikpat kaa nav. Biju parsteigts. Bet nu lai vai kaa. Speeks ir ausiis!

Svetdienas izbrauciens. Skat. ari video.

Silvestris motorlaiva. Skat. silvestris.nl

6. novembris

Nesen bija jāņi. Tie svētki. Samulsu, nez kā tie jāraksta, laikam ar lielo burtu.

Pilsētā, kurā es pašlaik dzīvoju ir jau manis aprakstīti traģiski ēšanas paradumi. Tad nu jau pāris nedēļas mani moka, un manu vēderu, nenormāli lielais maizes patēriņš. Pusdienās te visi ēd sviestmaizes. Tās nemaz nesauc par pusdienām, bet par tādu sviestmaižu lenču. Un tīri loģiski, visi bloga lasītāji zin, cik bīstami ir ēst daudz maizi. Pusdienas viņi ēd sešos vakarā un tur gan ir silts ēdiens beidzot. Ak, kā pietrūkst tik ļoti pierasto dienas piedāvājumu visādos blūzos, pastniekos, sanžermēnos, kidos..

Tāpēc visādu sakarību rezultātā sekoju šīs saites vienīgajam oficiāli reģistrētajam lasītājam, proti, Ineses ierādēm senākā pagātnē (?) un ieraudzīju / uzreiz nopirku daktera stjuarta tejas. skat attelu. Man buus dizaina teju kuure. Man ir pirmaa un pedeja pacinja. Pilnas pagaidam. Bet no riita, vairs nebus, he he hee.. Vispār jau bija arī tēja, kuras nosaukumā bija kaut kas ar skinny, bet nu neļāvos pagaigām šim vilinājumam. Kaut gan, esmu smagākais birojā un man liekas, ka es augu vēl. Vismaz pagājušo nakt sapnī 3 reizes par to ļoti uztraucos.

Tad vēl, manu matraci ir nomainījis dīvāns. Un tas bija ļoti specifisks pasākums, divatā ar Trīni, manu dzīvokļa biedri, uz bēniņiem (4.stāvā) pa šaurām vītņveida trepēm holandiešu mājā, uznest dīvānu. Ui. Sekoja nopūtas un vēss un ātrs baltvīns, nosvinot jauno priekšmetu istabā. Pēc tam paspēju vēl tomēr iziet pamērcēties lietū pastaigā.

p.s. der apskatit.. tējas iepakojuma dizaina top20 - www.krftd.com/special_report/top-20-favourite-tea-packaging/

3. novembris

Klasiskas literārās anekdotes par Kristapu mana drauga Jāņa Jomas radītas:

KG ilgu laiku cieta no Iekšējām Pretrunām. Viņš vienlaikus varēja valkāt vecmodīgas kedas un glamūru rōzā naģeni, rotātu ar Svarovska kristāliem, varēja klausīties drīz Led Zeppelin, drīz Tranzītu, nemaz nerunājot par īpašajām attiecībām ar Pļavnieku reperiem, viņš vienlaikus mīlēja tumšas, smagnējas gotiskas katedrāles un smalciņas blondīnes, kuras varēja pacelt ar Vienu Roku.

Viņš savienoja sevī analogo un digitālo, kristīgo un pagānisko. Un neiedomājami cieta.

Kādu dienu, kad KG bija ieslīdzis ciešanās kā Dadans atejas bedrē, nāca glābiņš - atmiņas zudums. KG aizmirsa ne tikai Jēru klusēšanu un Balkānu klusumu, bet pat visiem zināmo Klusu nakti.

Satikts uz bijušās armijas pilsētiņas trotuāra, viņš nezināja, kā tur nokļuvis; tikai vilka nāsīs jūras gaisu un kaut ko slēpa aiz muguras.

(Avots - Speciālā literatūra)

Kā jau zināms, KG bija pretrunu pilns. Plebejiskais viņā cīnījās ar glamūro, piepaceltais ar ļengani piezemēto. Tā reiz viņš nofotogrāfēja vecu noplukušu tenisa kortu un sāka domāt fotogrāfijai nosaukumu, kas runātu pretī tajā redzamajam. Sic transit glori mundi? - nē, par maz pretrunu.

Per aspera ad astra? - nē, pretruna pārāk skaudra, iekšējais konflikts kļūst destruktīvs.

Enjoy the silence - jā, uz to pusi.

Reiz, izmazgājis grīdas, KG pavērās pa spodro logu pār Purvciema plakanajiem jumtiem un sajuta vēlēšanos šķistīties caur ciešanām. Kalendārs rādīja martu, Kristaps atrāva logu, ielaižot mitro, pelēko gaisu, ieslēdza Svešos uz pilnu klapi. Tā nekas, nodomāja Kristaps un noskuma. Viņš apģērbās un nogāja lejā. Panākiet, urlas, klusi noteica KG. Tad nodūra acis un devās uz trolejbusu.

Pa ceļam viņš speciāli paklupa un nosmērēja plaukstas un mēteļa priekšu. Tas Kristpam iepatikās, viņš atkārtoja paklupienus, nu jau arī ceļi un seja bija nomūrēti. Pārnācis mājās, Kristaps nogūlās gultā ar ledus gabaliņu kasti pie rokas. Viņš lika tos sev uz vēdera, krūtīm, kājām, pieres, vienu norija veselu. Tā neko ciešanas, nodomāja Kristaps, jāsāk vākt nost, kamēr nav pārnākuši mājinieki, un aizmiga.

Klusums.

Viss 20/08 2008

1. novembris

Sēru vēstis. Piektdien vairāku gadu vecumā nomira Trīnes kaķis. Bēres notika svētdien šaurā paziņu lokā. Laiku starp piektdienu un svētdienu Vilems (kaķa vārds) pavadīja kastītē uz balkona svecītēm degot. Kas būs nākamais? To vēl pāragri spriest.

Bet man interesanti likās daži fakti ko Trīne man pastāstija par kaķkopību šajā zemē. Kaķa tehniskā apkope pie vetārsta maksā ap 200 - 300 eiro. Vinjiem nav apdrošināšanas. Kaķa iemidzināšana gan ir lētāka - 120 eiro. Tādas nu lūk cenas, ja kādreiz gribat nodarboties ar kaķiem šajā zemē.

A citādi frontē bez pārmaiņām. Tagad līņā.

Vilems (Vilhelms)

Mūžīgā mierā.. blakus ir kanāls, ja kas.