kad jūties kā 8. mēnesī. dodies peldēt! arī es tā sajutos. tur nelīdz ne tējas, ne alus. ir vajadzīga darbība. kā akvārijā, peldi pa ūdeni.
pēc vieniem un pirms otriem. biju Ūtrehtā. aizbraucu svētdienā ar dzelteno vilcienu. turpceļā pretī sēdēja kāda sieviete ar koferi. ģērbusies melnā. viscaur. es toties ģērbies gadrīz melnā viscaur. sākumā viņa ēda cepumus. vienu, otru, trešo. pēc tam ar milzīgu vakumu (tetrapaka sarāvās ritmiski) viņa sūca ārā sulu vai enerģijas dzērienu. pat gaisā bija jūtams viņas izsalkums. lai arī nezināju, kurā pieturā man jākāpj ārā, jutos kaut kā organiskāk, nekā viņa izskatījās man. jau no paša sākuma man šķita - vāciete. un, kad viņa piezvanīja kādam, patiesi, tā bija vācu valoda. drupačas bija uz krūtīm. bet to nosedza jaka, un gan drupačas, gan krūtis palika zem tās, pēdējās arī zem džempera melna. tas nu tā, galīgi neinteresēja mani. bet tomēr. tāds kā rasisms ieskanās par to vācieti. nu nebūt. jātzīst, ka komunkiācija brīvdienu vakaros man pārsvarā ir ar vāciešiem. pārsvarā man viņi patīk, lai ko par tiem teiktu. ar holandiešiem ir grūtāk. eriks ieminējās, ka ja pazīstu divus laipnus holandiešus, tad vairāk nav ko meklēt, to vienkārši nav. kā man zināt? varbūt jātic. te ir simtiem, tūkstošiem meiteņu uz velosipēdiem, ir simtiem sarkano gaismu, kad piebrauc blakus, bet ne reizi neesmu saskāries ar to acu saskatīšanos. tā nenotiek. un ja nu notiek, tad drosvien tu esi ieskrējis vinjas velosipēdā vai arī tā ir vāciete, dāniete, austriete vai igauniete, tikai ne holandiete. un man tas nesap, tikai ta savadi liekas. lai nu kaa siltu vakaru vinjam visam vinju mazajos dzivokljos ar vienpakešu logiem un 75x75 cm dušu. tāpēc, mēs visi pārējie, kas neesam holandieši, esam visnotaļ draudzīgi. bet atgriežoties vilcienā uz Ūtrehtu. drīz bija jākāpj ārā. stacija. tik ērmoti milzīgu staciju nebiju redzējis nekad. tas ir tā kā Rīgas centrālā stacija, bet tikai tā, kad ieeja ir caur to plaza kinotetātri un pa celam vēl vissa stacija jāizstaigā, proti, stacija normāla, bet lai izietu no tās, jāiet cauri apmēram kilometrīgam iepirkumu centram. un tad pops, esi ārā uz ielas. pirmais ko atradu, ir pilsētas plāns. apjautu gabarītus un devos turp, kas mani visvairāk interesē, uz vietām, kas kartē atzīmētas ar zaļo krāsu. teju apkārt centram apgāju. un tad pie vienas baznīcas logā redzu skaistu ainu, kāda meitene ar taisnu muguru sēž pie klavierēm, tās spēlē un dzied. grimases teju kā tajā pašā sanremo festivālā. svētdienas diena tacu, bet vinjai drāma. a kam gan nav drāma. varbūt viņa nebija holandiete, bet mēs saskatījāmies, uzreiz pazuda balss, kas pirms tam kā ķirmji caur ķirbi - ātri un neizbēgami lauzās. un pilsētā ir tikai divi kanāli, bet tie ir divos līmeņos. proti, kanāla līmenī ir tādas vasaras kafejnīcas, skaistas. bet pilsēta ir augša.
drosvien atkal ignorēju mērķauditoriju
piemēram, tagad atvēru vafeles. paciņā ir 8 gab. katrs atseviški iepakots. un salikts plastmasas laadiite. nu vai nav nepareizi?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru