Matematika vienmer strada, jo taa ir tik logiska. Tapec ari es turpinu to un piedavaju sava blogaa, kursh starpcitu, saak ost peec peleejuma vai ari jau saredz kaut kaadu finisha apjomu (apjomu???), piedavaju sesas, tadas kaa pieaugsa cilveka piezimes. Kapec pieaugusha? Nu vienkarshi tapec, ka nedrikst to ignoret, proti, to ka taa pieaugshana naak. Saksim ar so..
1. Un, kad kadu vakaru atnacu pavelak majas. Pie Trines bija boifrends, kaa rezultata, vinsh izradijas ljoti jauks un dziedaja lidzi romantiskaam dziesmam. Starpcitu, Miks Haknels sonedelj bija pilseta uz kadu mazu koncertu, doh... Un sie bija pagatavojusi kišu ar senem un briseles kapostiem, nu tiem meitenigajiem kapostiem. Man, kas bija taa visnotalj izmircis pec lietus, tas gaaja visai labi pie sirds.
2. Cilvēkiem parasti ir kaut kādi sporta apģērbi. Skolā vienmēr ir bijuši vajadzīgi treniņtērpi, bērnudārzā visiem bija melnas biksītes un balti krekliņi, cik jauki. Man tā īsti tāda treniņtērpa, nu tāda īsta ar biksēm, kas pieskaņotas jakai, nekad nav bijis. Nav bijusi īsti vajadzība, varbūt ir, bet man tādas lietas, nekad nav bijušas pirkšanas prioritātes. Bet tagad, kad man ir 26 gadi, un es pardzīvoju savu 40gadnieka krīzi kādas pilsētas ar kanāliem bēniņos, es tiku pie sava treniņtērpa. Un jā, diezvai es ar to kādreiz skriešu, soļošu vai lēkšu. Tas ir savādāk, tātad atkal īsti nav. Bet tomēr, tur ir kaut kas skaists, tas ir kā tērps, kuru uzvelkot pašapziņa aiziet tādās dimensijās, kuras sapratīs tie, kas zin.. kas ir Christopher Moltisanti vai Paulie Gualtieri un citi romantiķi. Velūrs un zelts..
3. Lasu grāmatu, jau mēnesi. Nē, tā nav garlaicīga, gluži otrādi, tik ļoti negribas, ka pienāk tai gals. Un es lasu lēni, pārdomāju, pierakstu, jā.. pilnigi noteikti zinu, ka tuvāko mēnešu laikā īsti nesanāks nekas no daiļliteratūras, daudz jau nevajag. Vajag tikai tā nedaudz un pa īstam. Un izskatās, ka vēl nedēļai darbs sanāks.
4. Emocijām manī ir liela loma, tas ir kā ar automašīnām, ieskrieties līdz simtam, kurš ātrāk. Šonedēļ es pāris reizes sev un citiem pierādīju, ka varu to izdarīt tā krietni zem desmit sekundēm (analoģijā ar auto - ir vismaz jēga braukt). Pāris reizes turprpināju šo emocionālo akselerāciju līdz pilnīgam nonsensam, citeiz spēju sabremzēties. Un kā jau relatīvam cilvēkam pienākās - ir divas emocijas - dusmas vai emocionāls aizkustinājums par maņu tvertajiem signāliem.
5. Aizdevos uz Haagu, tur, kur tribunaals. Devos, jo pec filmas Virietis un sieviete noskatisanas mani paarnjeema izmisiga veelesanaas tikt pie juuras, pareizaak sakot pludmales nesezona. Dabuju to ko gribeju pec pamatigas pastaigas cauri visai pilsetai un 3 dazados veidos pagatavotiem miklas un siera veidojumiem. Pie juuras daudz kaiju, traktori stumdija smiltis un tuvejais modes veikalinsh MH Moda pardeva apsaubamas kvalitates apgerbus izlktus uz pakaramajiem turpat promenade. Un Haagaa ir daudz villas, pareizak sakot, taa nav tik vaajpraataa liberaala un demokratiska kaa galvaspilseta, bet toties tur ir villas, paris jaguari, skaistas ielejas un krievijas vestnieka rezidence. Demokratija, it ipashi unifikacija iedzis mus kapaa.
6. Šo svētdienu, visu dienu izjutu milzīgas ilgas pēc braukšanas ar auto. Protams, arī velosipēdi ir kaut kas un nav jau slikti, bet mašīna. Es ilgojos pēc tās. Kaut zinu, ka tā tagad stāv krusttēva dārzā, apsnigusi, izsalusi, pamirusi, bez tehniskās apskates, ar tukšu bāku, vasaras riepām, salauztu izpūtēju un vēl un vēl un vēl. Ir tādas kā sajūtas pret bleķiem un apņemšanās to visu vērst par labu. Man šeit ir Hermanis, bet tur dārzā Estere. Mēs tiksimies un savedīsim Tevi kārtībā! Taaaa gribās braukt ar mašīnu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru