28. oktobris

Interesantas atziņas, ko? Tā nu ir sanācis, ka cilvēkiem patīk visādi sakāmvārdi un atziņas. Ir cilvēki kas to visu apkopo, izdod grāmatās, samaksā par komunalajiem maksajumiem, bet ir kads kas to noperk un ieraksta kada kartinja, vai aizgrabtu sirdi uzdavina. Jus jautasies, par ko tas viss? Nu ne par ko.

Dazi nieki. Jau izsenis pašam man ir zinama sava vājība uz piena produktiem, īpaši sviestu. Cik tad nu ilgi to noslēpsi no citiem? Arī darbā, daži mani jau sauc par butter man. Pusdienas mēs ēdam kopā, tad nu labākajās holandiešu tradīcijās tās ir sviestmaizes ar sieru, šķiņķi, cepeti, zālēm, sēklām, augļiem, bet tas viss ir par to, ka tas viss (jau otro reizi) ir jāuzliek uz maizes. Tā ir fantastiska atšķirība. Es tagad saprotu, kapēc pārdod sieru sķēlītēs, vai šķiņķi. Līdz šim es to nelietoju, jo tās šķēles bija pārāk plānas un manas garšas uztveres iekārtas nespēja to visu uztvert, labāk nogriežu pats no lielā gabala. Bet ne te. Cilvēki liekas mēģina apēst pēc iespējas vairāk maizes. Viss, kas tiek likts uz maizes ir tik maz, ka es vispar nesajutu ko eedu. Tapec, tieši tāpēc, es lietoju vairāk sviestu par citiem, lai būtu garša. Un ja kāds tagad teiks, ka tā ir izšķērdība. Nu nē, tad man jāatbild: Kur biji Tu, kad mēs cēlāmies un noturējām Rīgu 1990. gadā! Kur Jūs esiet!?? Bet atgriežoties pie temata, jāatzīst, ka liels sviesta patēriņš ir labs nodrošinājums siltai ziemai. Kolēģis Deivs stāsta, ka Holandē ir liela sviesta pārprodukcija, bet tā cenas tiek mākslīgi turētas. Cilvēki ēd visādus niekus, margarīnu, visādus draņķus ar uzrakstiem Light.. un nenovērtē īstu mantu. Un es negribu atkārtoties par 1990. gadu! Nu jā, Deivs kopā ar Rulu izteica varbūtību, ka iespējams, no pārprodukcijas tiek veidots sviesta kalns. Tad tā nu būtu tāda kā svētvieta priekš manis.

Turpinot sarunas pie galda, šodien tika iztirzāta tēma, cik tad kurš sver.. Jā, šajā liberālajā zemē arī sievietes par to runā pie galda un diezgan ērti. Bet tā nu katra paša lieta. Tad nu tika apjautāti vīrieši par to svaru. Un neticami, bet es ar saviem 84 kg. uzvarēju. Nekad neesmu bijis smagākais, bet nu re, man tas gods. Tiesa, neesmu arī garākais pirmoreiz, jo tāds ir kāds cits. Jocīgi.

Sodien no rīta braucot uz darbu ar Hermani, pēdējam kaut kas sametās bremzējot. Pēdējos pārsimts metrus nācās mīties tā kā pret kalnu. Bremzes priekšā tā kā sabloķējušās. Tad nu ņemot vērā šo Hermaņa vājumu, pēc uzlociju piedurknes un pievilku visas skrūves, noregulēju gaismas, nu tā radoši. Kā garāžā.

Kādu bildi jāliek.

Kliņģeris kā ērķšķu kronis.