Sodien bija tik gruuti pamosties. Araa smidzina visu laiku, briizjiem liist. Liekas ka piesucies ar mitrumu ir pat metaals. Braucot ar riteni ir sajuta, ka brauc pa gliemzeju muguraam, viss velocelinsh taads gljotaini lipiigs liekas, bet tas no slapjuma un riepam. Lai izkaptu no gultas, plkst. 8.30, jau 7.45 iesledzu silditaju, jo istaba veesa. Tad nu pec tam uz dušu jāiet sildīties. Un pamosties tāpat neizdodas. Arī pa radio skanošais tehno nespēj pamodināt ēdot rīta brie un dzerot kaut kadas vērmeļu tējas. Un darbā daži mēģina runāties, bet nesanāk, jo neko vēl nesaprotu. Migla pilnīga. Tad atnāca mana priekšniece. Tērpusies šortos. Un ko es? Kā tāds mirstīgais skatos uz kājām? Vai tiešām apģērbam vai tieši tā trūkumam ir tik liela nozīme? Jocīgi. Kopā ar spontāno domu iedzert kafiju, beidzot izdodas pamosties. No rīta miglas.
Šondēļ liela nedēļa, sāk lēnām būvēties prototips vienam manam darbam - skapim, un nevis modeļi, bet mēroga prototips. Strādāju kopā ar Ēriku. Kādreiz strādāju priekš Ērika. Bet tagad Ēriks (foto) priekš manis zāģē dēlīšus. Dzīve kaut kur virzās. Vismaz pārmaiņas!
Labrīt!
tā daļa par ēriku lika pasmaidīt ..)
AtbildētDzēst