29. decembris

kad jūties kā 8. mēnesī. dodies peldēt! arī es tā sajutos. tur nelīdz ne tējas, ne alus. ir vajadzīga darbība. kā akvārijā, peldi pa ūdeni.

pēc vieniem un pirms otriem. biju Ūtrehtā. aizbraucu svētdienā ar dzelteno vilcienu. turpceļā pretī sēdēja kāda sieviete ar koferi. ģērbusies melnā. viscaur. es toties ģērbies gadrīz melnā viscaur. sākumā viņa ēda cepumus. vienu, otru, trešo. pēc tam ar milzīgu vakumu (tetrapaka sarāvās ritmiski) viņa sūca ārā sulu vai enerģijas dzērienu. pat gaisā bija jūtams viņas izsalkums. lai arī nezināju, kurā pieturā man jākāpj ārā, jutos kaut kā organiskāk, nekā viņa izskatījās man. jau no paša sākuma man šķita - vāciete. un, kad viņa piezvanīja kādam, patiesi, tā bija vācu valoda. drupačas bija uz krūtīm. bet to nosedza jaka, un gan drupačas, gan krūtis palika zem tās, pēdējās arī zem džempera melna. tas nu tā, galīgi neinteresēja mani. bet tomēr. tāds kā rasisms ieskanās par to vācieti. nu nebūt. jātzīst, ka komunkiācija brīvdienu vakaros man pārsvarā ir ar vāciešiem. pārsvarā man viņi patīk, lai ko par tiem teiktu. ar holandiešiem ir grūtāk. eriks ieminējās, ka ja pazīstu divus laipnus holandiešus, tad vairāk nav ko meklēt, to vienkārši nav. kā man zināt? varbūt jātic. te ir simtiem, tūkstošiem meiteņu uz velosipēdiem, ir simtiem sarkano gaismu, kad piebrauc blakus, bet ne reizi neesmu saskāries ar to acu saskatīšanos. tā nenotiek. un ja nu notiek, tad drosvien tu esi ieskrējis vinjas velosipēdā vai arī tā ir vāciete, dāniete, austriete vai igauniete, tikai ne holandiete. un man tas nesap, tikai ta savadi liekas. lai nu kaa siltu vakaru vinjam visam vinju mazajos dzivokljos ar vienpakešu logiem un 75x75 cm dušu. tāpēc, mēs visi pārējie, kas neesam holandieši, esam visnotaļ draudzīgi. bet atgriežoties vilcienā uz Ūtrehtu. drīz bija jākāpj ārā. stacija. tik ērmoti milzīgu staciju nebiju redzējis nekad. tas ir tā kā Rīgas centrālā stacija, bet tikai tā, kad ieeja ir caur to plaza kinotetātri un pa celam vēl vissa stacija jāizstaigā, proti, stacija normāla, bet lai izietu no tās, jāiet cauri apmēram kilometrīgam iepirkumu centram. un tad pops, esi ārā uz ielas. pirmais ko atradu, ir pilsētas plāns. apjautu gabarītus un devos turp, kas mani visvairāk interesē, uz vietām, kas kartē atzīmētas ar zaļo krāsu. teju apkārt centram apgāju. un tad pie vienas baznīcas logā redzu skaistu ainu, kāda meitene ar taisnu muguru sēž pie klavierēm, tās spēlē un dzied. grimases teju kā tajā pašā sanremo festivālā. svētdienas diena tacu, bet vinjai drāma. a kam gan nav drāma. varbūt viņa nebija holandiete, bet mēs saskatījāmies, uzreiz pazuda balss, kas pirms tam kā ķirmji caur ķirbi - ātri un neizbēgami lauzās. un pilsētā ir tikai divi kanāli, bet tie ir divos līmeņos. proti, kanāla līmenī ir tādas vasaras kafejnīcas, skaistas. bet pilsēta ir augša.

drosvien atkal ignorēju mērķauditoriju

piemēram, tagad atvēru vafeles. paciņā ir 8 gab. katrs atseviški iepakots. un salikts plastmasas laadiite. nu vai nav nepareizi?

20. decembris

Svētdienas dienā, kad lielākā dienas daļa pavadīta istabā sūcot visādus relišerus stimulējošus intelektuālus kokteiļus - grāmatas, filmas, mūzika, pieraksti, ēst gatavošana. Kaut kā nonācu tādas savādas nolemtības sajūtas. Apkārt netrūkst sieviešu žurnālu, kas arī runā par jaunu rītdienu, par samierināšanos ar to. Sevis pieradināšanu. Kādas 20 minūtes blenzu žurnālā Linda apaļīgu sieviešu fotogrāfijas bikini. Uz saulrieta fona, it kā ar tādu supermodeļu estētiku, bet tai pat laikā tā tieši un atklāti pasakot, ka ar supermodelēm nav nekāda sakara. Tā savādi paliek. Kaut kā arī maz ēdu. Tāda knakstīšanās vien sanāk, salātiņi, maza omletīte, cepumiņš pie tējas, nevis visa paka. Jā, svars atkal ir normalizējies, un nekas interesants mana ķermeņa

siluetā nav rodams, nu tāds.

Bet no rīta tomēr izskrējos, un starp visiem latīniskajiem rituāliem, kurus piedzīvoju, sanāca nonākt, protams, arī lielveikalā. Vispār pirmoreiz tā nesteidzīgi ļāvos riebumam, proti, sevis saindēšanai ar visām no tā izrietošanjām sekām. Jau gandrīz biju iegrimis kārtējās apcerēs, kad 4 stāvā, pašā nopietnākajā lielveikalā, patiesībā, tas ir universālveikals (?) (department store) atradu konusveida piramīdas stendu, kurš veltīts šampanieša tematikai. Laikam svētki kādi? Par lielāku parsteigumu, starp katram īstam snobam zināmajiem šampaniešiem, atradu arī ar krāsainu samtu pārklātas pudeles. Rīgas šampanietis! Teju vai apkritu. Piegāju klāt, un aptaustīju. No vienas puses gribētos ieteikt visiem, nu, lai tā kā neizraujas. Bet.. cena 16.5 ēras par pudeli, šķiet kičīga. Jā, nu un katrai no substancēm sava krāsa - zaļa, sarkana un oranža, laikam. Tāds dizains nebija nevienam citam. Redzēs kā ies. Painteresēšos pēc jaungada, kā tad ir izgājis ar tirdzniecību, ir man kāds kontakts tai veikalā.

Nu kaut kā tā, konstruktīvi un omu kutinoši tas! Atradu bildi atbilstošu Rīgas dzirkstošā tematikai.

19. decembris

nu tad tā. laiks ritu uz priekšu. un ar prieku varu paziņot, ka aizvakar no rīta, uz mana velosipēda sēdekļa bija sniega cepure. uz darbu braucot mūziku neklausījos, jo ļoti koncentrējos uz braukšanu. ziemas riepas ta Hermanim nav! bet saule tik spilgta un skaista, ka nu pilnīgi leuk (jauki).

Pēdējās dienas ir tāds kā notikumi virpulis, kas patīkami pulsē vienšūņa dzīvi. Ceturtdien bija tādas kā mājas svinības, kurās es pabaroju 4 neprecētas sievietes. Sautēju un vārīju, grauzdēju un kausēju. Galu galā izvērtās tas viss vienā lielā papīra locīšanas rokdarbu klubiņā.

Piektdiena, kā saulē kaltēti tomāti, nokāpa no debesīm. Darbā mums tādas kā Ziemassvētku brokastis bija, kur visi cilvēki nesa to, kas vinjiem ir tāds svarīgs. Kūkas, tortes, mums bija pat kempinga stila omletes gatavosana, to veica Rūls uz prīmusiem, diviem vienlaicīgi. Šampanietis jau desmitos no rīta, vīna mērdēti bumbieri, mandeļu miltu pankūkas. Protams, es pasākuma gaitā atrāvos ar sviestu, jo Deivs vienmēr, kā izdzird, kad es lūdzu padot sviestu, nevis padod, bet cenšas man ar to iemest. Šoreiz veiksmīgi noķēru. Es toties biju sagatavojis Albertielas klasiku - Rupjmaizi, ar ķilavām (zviedrietes buča - tās bija tuvākās, ko varēja atrast) un vārītām olām. Pie tam, mazi keksa formā cepām ar Trīni pa nakti. Nu jā, izdevās atrast rupjmaizes kaut kādu maisījumu, kuru sajauc ar ūdeni, uzraudzē un cep, vispār tīri tā neko. Silikona keksa forma bija tieši laikā. Aizgāja uz urrā! Pēc tam, kad visi bija saēdušies tā, ka jakrīt gar zemi un jāvaid. Izlēmām doties pastaigā pa rajonu. Tā kā bija sniegs, protams, neizpalika pikošanās. Tas bija tik aizkustinoši jauki, kā lieli cilvēki zvēriski plosās pa sniegu, slēpjās aiz mašīnām un cīnās. Tas pats Deivs, kurš met ar sviestu, no Bo dabūja atvērtā mutē piku. Ai, kā visi smējās. Pasataigājāmies, papikojāmies, pasalām un bijām atpakaļ.

Varēja sākt nu strādāt, tad nu ar Eriku turpinājām darbu pie prototipa. Tagad tam ir durvis, bet tas nu tā. Un vakarā biju tā noguris un atdzisis, ka devos mājup sildīties, apķēris krāsni. Starpcitu to pašu, kura no rīta mani pamodināja. Proti, istabā ir samērā vēss, ja nav ieslēgta krāsns, un mana apakšveļa likās tik auksta, ieslēdzu krāsni un uzmetu apakšbikses pasildīties. Nu tā, lai vieglāka diena. Bet tā jau ir, kaut kā nepiefiksēju, ka tas tak neilons, un kā uzmetu, tā rāvu nost, bet bija jau par vēlu. Tagad tās izskatās, it kā tīģeris ar nagiem būtu tā tiekt nogrābstījies, pamatīgi caurumi, vispār smiekīgi šķita.

Tomēr piektdienas vakarām mājās nedrīkst sēdēt viens, aiz logiem tramvaji brauc un dzīve tai skaitā tur iekšā, tāpēc pēc pāris lokiem pa parku ar vācu stažieriem, aizdevāmies uz kādu klubu. Interjers tāds paniski provinciāls un jauks. Tajā vakarā spēlēja Balkan Beat, tāda kā G.Bregoviča nācijas un laikabiedru, draugu, radu tipa mūzika, ar pārspīlētiem deju basiem. Nu jā..

A sodien sestdiena, no rīta devos jau 10os uz Paradiso. Tur notika Grafiskā dizaina simpozija konference. Kaut kā dažādu notikumu sakritības rezultātā biju nonācis viesu sarakstā un jā, tā forši paskaloja smadzenes. Labas lietas uzzināju.

Nu jā, un tā tā diena arī pagāja, vēl pāris pastaigas, un vakars klāt ar tēju, veļas mazgāšanu, sagurumu un sestdienas drudža ignorēšanu, jo ir taču individuālais Godāra kino vakars pie manis. Viesos es, un eglīte.

Bučas!

15. decembris

sonakt te tiesam bija auksts. nav jau gulbene vai aluksne, bet tomer. un nakts ari savada, laicigi jau gulet neaizgaju, bet tomer. redzeju tik daudz sapnjus. mani intervet 3 dienas pec kartas ieradas, kaada latvija pazistama dzejnieka meita, bet to visu gribeja iztraucet mans klasesbiedrs Kaspars, vienkarshi jaucoties pa vidu. toties pec tam kaiminsh Kaspars braukaja ar manu masinu. Un izputejs nemaz tik caurs neizklausijas kaa man likas. Tad vel es biju baseinaa, kur gan sienam bija biblioteeka, svinejam jubileju. utt. pilns ar atminju druskam. Un darba ierados tikai ap pus11iem. Biju tikai tresais, tas nozime, ka sorit ir taads lokaali leenais riits.

Uz masinu jumtiem joprojam sarma, ari uz Hermanja pleciem. Viss choina.

un darbs seit ir tik dazads. piemeram paris dienas nodarbojos ar marokanju rakstu petniecibu un transformaciju priekshmetos. pamatiga matematika izradas.

13. decembris

Piektdienas vakars. Ir pagajushi paris meneshi, un satiekos ar diviem latviesu puisiem. Tada vietaa ko sauc par bruuveriju - proti vecas dzirnavas, kuram pirmaja stava ir izveidot baars. Priekshaa darzinsh ar galdinjiem. Tas viss pilns, pirmos divus mees arii aaraa, a ko ne? Sandijs un Zigis, abi grafiskie. Tad nu paplaapajam par to kaa buut. Vini parstav taadu jauno latviesu komunu, meedz ari satikties. Bet taa kaa es dzivoju otra pilsetas galaa..

a sestdien. Skaista, spozja saule un ir veess. To te sauc par Stokholmas laiku, jo tur taa, ka sauss, veess un saulains. dienas viduu kaut kur aizbraucu gar amstelu uz belgijas pusi ar Hermani. mazaki ciematinji, atkal taa lopu smaka, pabildeju aitas, piiiles, graavjus. runajot par gravjiem, ir taada liidziba par tiiro graavi un netiiro graavi. Kuraa bija lielaks udens liimenis?

vakara man te ballite ar vaacu (parsvaraa) studentiem. atkal otraa pilsetas galaa. bet nu Jims Morisons dziesma Caravan tachu teica - ""the west is the best"". Kas tur ko nesaprast? Pasakuma teema taada, ka iisti nav teema. Tad nu visu nedelju tam gatavojos un laavos. Tad Triine man aizlieneeja lielisku trushaadas jacinju. Kas sanaaca, redzams. Tikai iisti nevar saprast peec kaa izskatas - Sutanera vai pornoaktiera. Bet varbut Andreja Tarkovska? Visi jau man tuvi! heh

galvenais pasham pienjemt sevi, tad jau ir viegli. un ballite, protams, pacentusies bija tikai dazji. Tai skaitaa mana kolege Franci, kura pa 12 eiro bija iegadajusies kazu kleitu, mazliet parsuvusi, atkalinot rokas. Nu jaa.. taa nu tur ari dzivojamies lidz atnaca jauna diena.

te no radakcijas mazs fragments no darba materiala

9. decembris

Sodien bija tik gruuti pamosties. Araa smidzina visu laiku, briizjiem liist. Liekas ka piesucies ar mitrumu ir pat metaals. Braucot ar riteni ir sajuta, ka brauc pa gliemzeju muguraam, viss velocelinsh taads gljotaini lipiigs liekas, bet tas no slapjuma un riepam. Lai izkaptu no gultas, plkst. 8.30, jau 7.45 iesledzu silditaju, jo istaba veesa. Tad nu pec tam uz dušu jāiet sildīties. Un pamosties tāpat neizdodas. Arī pa radio skanošais tehno nespēj pamodināt ēdot rīta brie un dzerot kaut kadas vērmeļu tējas. Un darbā daži mēģina runāties, bet nesanāk, jo neko vēl nesaprotu. Migla pilnīga. Tad atnāca mana priekšniece. Tērpusies šortos. Un ko es? Kā tāds mirstīgais skatos uz kājām? Vai tiešām apģērbam vai tieši tā trūkumam ir tik liela nozīme? Jocīgi. Kopā ar spontāno domu iedzert kafiju, beidzot izdodas pamosties. No rīta miglas.

Šondēļ liela nedēļa, sāk lēnām būvēties prototips vienam manam darbam - skapim, un nevis modeļi, bet mēroga prototips. Strādāju kopā ar Ēriku. Kādreiz strādāju priekš Ērika. Bet tagad Ēriks (foto) priekš manis zāģē dēlīšus. Dzīve kaut kur virzās. Vismaz pārmaiņas!

Labrīt!

8. decembris

Mazliet video piezīmes.

6. decembris

Uz manas ielas ir taads kaa saldumu veikals. Patiesiba to ir daudz. Tad pec kartejas partikas devas iepirksanas, apzinati saldumus ipashi nepirku. Nodomaju ieeiet vienaa no tiem veikaliem. Tatad kaut kaada Stambulas saldumu bode, kur skatlogaa ir simtiem cepumu un veel pilns ar dazadam baklavam, bet tas ieksha. Panjemu pa paarim no vairakam cepumu shkirnem. Majas parnakot, pec vakarinjam grasijos to est. Un piedzivoju vilsanos, cepumi garshoja pec cigareshu duumiem. Tad es atcerjos, kaads vechuks piipeeja veikala. Un visa paartika tad nu smird. Un veel briinaas, ka par vinjiem suudzaas un nes cepumu atpakalj ar draudu vestulem, nevajag tak piipeet ediena tuvuma. Fui. Nakosho izmeginashu marokanju veikalu.

Si tad nedelja ar kaut kadu iztrukuma garshu. Pec vairaku meneshu kopastradasanas, manu biroju pamet Elka. Vinjas stazesanas beidzas. Atvadu pusdienas bija botaniskaa daarza oranzeerija. Tur ir tik skaista kafejnica. Starp palmaam.

Nu jaa. Bet ne viss ir taa. Piemeram, vakar seit svineja taadu "Sinterklaas". Taa ir taada tradicija. Naak Sv.Nikolass un apdavina visus. Diezgan lidzigi Ziemassvetkiem. Nu jaa. Apmekleju Laideni. Tur tik skaisti. Visi ainjemti ar so Sinterklass un uz ielam cilveku nav, un vakaraa tik skaistas tukshas ielas ar visam dekoracijam, loti skaisti. Un galvenais visas taas maajinjas ir kaa no graamataam.

Un atgriezoties pilseta ar kanaliem, devos ciemos uz tadu pashu Sinteklass. Kopaa ar vel taadu paraibu kompaniju ieturejam vakarinjas, dzeram viinu un spelejam loteriju. Katrs atnesa davanu - principaa, taada suudinjuloterija. Un spelejam veselu stundu vai vairak. Ar metamajiem kalinjiem, sakumaa katrs tiek pie davanas, tad ja uzmet pareizo tad var atvert un tad saakas mainishanas. Mes spelejam stundu un visi jau bija izmainjusies ar davanam vismaz 5 reizes, bet man taa arii tas nebija uzmeties tas simbols, lai vispar panjemtu davanu. Visi brinijas un teica - you must be really luck in love. you'll have a supermodel with brains.. un man tik loti patika, ka sitaa. bet tomer pec stundas es uzmetu un tiku pie davanas. jaa un galu galaa, mazliet mainoties, man tagad ir energijas dzeeriens (!!) un kaut kaads mistisks geela spilvens, kursh varot kljuut karsts, ja kaut ko izdara. hmmm..

galu galaa, bija jau paveels, kad Franci mani uz ritenja bagaaznieka aizveda liidz Amstelstation un es tiku uz savu pedejo tramvaju.

Soreiz nebiju ar riteni ieradies. Jo braucu pa taisno no Leidenes, un ja taa, tad ir nenormlas kaifs lietot sabiedrisko transportu. Ir pat izveidojusies tada kaa atkariba no parseshanas. Jo tur ir taada kaa sacensiba, cik labi to var izdarti. No tramvaja vilciena, no autobusa uz vilcienu utt.. taa taada plaanoshanas sacensiba un man taa loti patiik. Patiik paarseshnas. Tas arii paraada cik atapigs cilveks ir, tad nu ir iespeja patrenneties.

Sodien svetdiena, slinkas brokastis. Olas sviestaa. Skaloju vienu burku un kratiju vederu ritmiski ar burkaa esosha udens shatliim. Un zaaveeju velju. Tam it kaa nevajag asisteet. Bet nu.

3. decembris

nu jaa.. un celojuma pedejas dienas pavadiju jaukaa auto celojumaa Italija un Francija. Cela sakums bija viena no miklainakajam Eiropas pilsetam - Varese. Pedejaa laikaa tur pazudod daudzi latviesu izcelsmes cilveki. Nezinu gan, bet man izdevas atgriezties. Kaut veda mani miglaa, baroja ar visadam sakneem, bet laikam mans cinitaja gars (?) laava atgriezties. Vai esiet redzejushi P.Almodovara - Volver? Nu jaa.. turpat pilsetaa arii kalni, kur mans agraas jaunibas dienu elks Rainis pavadijis savu trimdu. Kaadu gan trimdu, kas taa par trimdu, ja blakus kas tik satriecoshs kaa Aspaazija. Un ezeri un kalni. Laikam atgriezties Latvija peec tam var tikai iistens socialdemokraats peec buutiibas.

Bija 28. novembris. Fiats ieripoja pilsetaa Genova. Liels parsteigums bija temperatura, kas uzgluneja principaa no visa. Butu pusaudzis, staigat teee kreklaa, taa kaa neesmu, plaanaa dzemperii. Un ielas tik sauras, arhitektura tik stabila. Uz bridi likaas, ka iemiilos tajaa. Pilsetas sajuuta. Pilseta, kuru tiesam ir veerts redzet. Pietiek ar 4 stundaam centralai daljai, drosi. Bez muzejiem, bet tas jau katra pasha briivais punkts. Kaa jau visur kapitalajaa Eiropaa, cilvekiem ir izveele. Proti, maksaat par aatrgaitas lielceljiem un parvietoties aatri vai ari nemaksaat un parvietoties leeni. pirmajaa gadijuma, skiet, minuss ir dabasskatu truukums. bet otrajaa, pluss ir tas, ka patiesam esi tuvak dziivei, pilsetai, cilvekiem, un brauc videji 2-3 reizes leenaak, kopaa ar citiem.. gribeju ko teikt, bet neteikshu. Tad nu cels no Genovas lidz Sanremo - pilns ar itaalju kuurotiem, visi kaa no kartinjas. Dailji bez gala. A Sanremo ir pilseta, kur notiek slavenais muzikas festivals. Ir ari kazino. Izdodas apmesties viesnica bez booking.com palidzibas, taa teik - uz dullo. Bet rezultats nav ilgi jaagaida, svetdiena saak liit, patiesiba liist jau visu nakti. Kas vainigs?

Tad nu naakoshaa diena driiz aizved uz Monako. Jee, kaartejais iztikas minimums. Taada maza valstinja. Karogs teju kaa Polijai. Kazino nebiju. Jahtas redzeju, ielas izbraukaju. Formulas trasi arii reddzeju un saziimeju. Tad taalaak pa kalnu celinjiem tecinjaam uz Nicu. Joprojaam liist. Peec liikumoshanas un pusdienam, miteejas. Iespeja relativi sausi aiziet liidz pludmalei. Gara un skaista kaa dusoshaa skaistule kalaneetikas nodarbibaa ar hanteleem aiz galvas. Vilni pamatigi. Peec taa visa mazliet veel pa pilsetu, sajuutu kersana. Un tad uz tuvejiem alpiem, kas saakas jau uzreiz arpus pilsetas. Kalnu paarejas vilina un taads adrenaliinu veicinoshs rallijinsh, nemaz ne tik aatri, jo no vieteejiem ar diizeli atrauties ir gruuti, bet nu tomeer. Pamatiigs kontrasts starp to juuru un kalniem. Kalnos klusums. Viss ir mitrs, migla un maakonji. Taada pamatiiga apceriiba, bet tas ir tik skaisti - kalni.

Un tad jau atpakalcels uz Itaaliju dienas novakaree un lidojums atpakalj uz maajaam, ja taa var teikt. Pilsetu ar kanaaliem. Tad nu viss. par so pietiks.

Paldies sponsoriem!

Un bilde vispār ir no Spānijas.

2. decembris

Reizem sur tur vajag aizdoties, lai paskatitos uz lietam citadak. Ari man taa vajadzeja. Tad nu devos pedejo gadu lielakaja avantura, taa man liekas. Apskatijis lielo Eiropas karti nospraudu vietnes, kur tad nu butu kads ko apciemot. Tad nu leenaam pamazam pirku visadas biljetes, kas vestu vajadzigos virzienos. Merkis bija celjot un sajust celju, nevis pec iespejas atrak nonakt galamerki.

Tad nu bija tā. viss sākās ar to, ka 20. novembrī piecēlos neparasti agri - pirms sešiem. Sakārtoju sametu kaut ko mugursomā un devos ar tramvaju uz staciju. Bija visnotalj dreegns, bet, protams, mani sildija doma, ka kaut kad vakaraa bushu siltakas zemes. Stacija nopirku biljeti uz Briseli. Pirmais tads starpvalstu vilcienbrauciens mana post-adultiskaja pieredze. Tas bija tiesi tas ko gribejas, pabraukt ilgi ar vilcienu. Var paklausities muziku, pagrauzt riekstinjus, pasuukaat ledeni un palasit kaut ko, vai vienkarshi skatities pa logu. Nu taa pirms desmitiem jau biju Brisele. Ari tur nebija nacies but. Aizchapoju kaut kaa tieshi uz katedrali. Paklausijos zvanus (bija desmit) un pazaudejos lielajos muros. Miligi. Nu taa kaa man bija paris stundas lidz nakamajam vilcienam, tad pastaigajos pa pilsetu. Negribigi izstaigaju visu turistu vecpilsetu, beigas jau pieradu. Bija silts un saulains, domas par celojumu lika liiksmot. Leenas brokastis un pavisam negribot sastapts curaajosh neegezeens (pirms tam puiseens). Tad nu ap pusdienslaiku atkal uz staciju, lai dotos uz Charleroi, kur lidosta, man vajadziga. Brauciens kaadu stundu. Iepazistos pa celjam ar Elizabeti. Ungaru sievieti, kura muuk no viira, kas vinju sit. Taads skarbs staasts, censhos nelauties ietekmeeties. Bet vinja tik loti brivi par to runaa. Loti detalizeti pastastija visu, ko vinja dara, lai tiktu valja no vira emocionalas ietekmes. Kaa kraaso matus, maina garderobi utt. Vienvardsakot, skarbi un tipiski. Mums abiem sarkanas jakas. Aicina mani ciemos, vinjai esot sendvichu baars. Heh. Tad jau labak nepreceties, ja ir sajuuta, ka sitiisi kaadu, vai dabuusi pats pa galvu. Un par naakotnes plaaniem vinja tik saka, ka tagad parcelsoties uz Ungariju, kur atvers izpletnleeksanas klubu ar braaleenu un par paardotaas maajas (kopaa ar viiru) naudu domaa iegadaties kemperi (maaja uz ritenjiem, kura pati var pabraukt). Tas bija brivdienas un vinja devas pie maates uz Ungariju, lai butu atpakalj pirmdien uz tiesu. Atvadijamies. Redz, daudz par vinju sanaaca. Nez kapec?

Paklausos lidosta Fleetwood Mac. Patiik dziesma Gypsy. Tad jau lidojums uz Zaragozu klaat. Pec kaadam stundam jau esmu uz Spanijas zemes. Taa ir neiedomaji forsha sajuuta. Es uzreiz 2reiz smaidigaks. Gaidu autobusu uz pilsetu. Ui, nemaz tik silts nav. Klausos autobusaa, kaa tie spaanji runaa. Pilniigs trakums. Tik skalji, tik daudz. Reizem liekas, ka pats esmu parak skalsh un plaapiigs, TIKAI NE SPAANIJA. Pilseta izkapju laukaa un elpoju. Man ir krietns laiks liidz vilcienam. Stundas 3, 5. Pastaigas pa pilsetu. Loti patik. Vecpilseta atrodu tik milzigu katedrali, kaa 4 doma baznicas kopaa. Apkart iet slinkums, iekshaa ieeju, tur taadas kaa mazaakas baznicas iekshaa. Velak dodos uz staciju. Stacija baaraa pasezju kamer tas valja. Alus un bagete ar kartupelju sacepumu. Ir gardi. Saakumaa veel saap mandele. Velak jautaju sai: kurs te galvenais? Sii sabiistas un pazuud. Kur? Nav ne jausmas. Pec tiem terorraktiem Madridee, tagad Spanija dzelzcelju uzmana. Ir drosibas parbaudes pirms vilciena. Somu jaalaizj caur rentgenu.

Vilciens jaunaa, milzu stacijaa pienaak pirms vienpadsmitiem vakaraa. Vilciens taads kaa viesnica. Trenhotel. Ar zobubirstem, segam, ausu aizbazniem un ko tik veel nee, ideja vienkarsa, guli vilcienaa un pa naktiim parvieto sevi. Ljoti eerti. Tad nu peec vieniem naktii esmu Logrono. Tur mani sagaida un saakas piedzivojumiem bagatas un nepraatigas dienas. Par talako tad nu velaak.